Izc 19, 1-6a, svētdiena XI, A

Izc 19, 1-6a

Dievs runā ar Mozu Sinaja kalnā (Izc 19, 3-5)
manuskripts tapis Parīzē 1235-45.g.

18. jūnija svētdienā pirmais Dieva vārda liturģijas lasījums ir no Izceļošanas grāmatas 19. nodaļas, kur Mozus vairākkārt kāpj augšup un lejup no Sinaja kalna. Izraela uzturēšanās Sinaja kalnā pakājē bija ne tikai būtisks pestīšanas vēstures notikums, bet arī ilgstoša, gandrīz gadu gara nometne. Viņi tur ieradās trešajā mēnesī pēc izceļošanas (Izc 19,1) un devās ceļā otrā izceļošanas gada otrā mēneša divdesmitajā dienā (Sk 10,11–12). Pirms izceļošanas viņi piedzīvoja vai novēroja aptuveni gadu ilgas mocības Ēģiptē, kad gaidīja atļauju iziet, bet tagad viņi piedzīvoja apmēram gadu ilgu Kunga spēka atklāšanos un demonstrējumu. Kunga mērķis piedāvājot Izraelam derību nebija, lai padarītu viņus par Dieva tautu, jo viņi jau tādi bija. Izpriekš Izceļošanas grāmatā Kungs nosauca viņus par “manu tautu” (Izc 3,7.10; sal. 4, 22-23) un Mozus teica, ka Izraelis ir “Tava tauta” (Izc 5,23). Kas notika Sinaja kalnā? Tika noslēgta derība. Derība ir līdzeklis, ar kuru abas puses noslēdz jaunas attiecības savā starpā, vai biežāk derība paceļ intīmākā, dinamiskākā līmenī jau esošās attiecības starp divām pusēm, piemēram, laulība. Derība tiek noslēgta starp divām personām, kas jau ir apņēmušās viena otrai būt tuvu un pastāv kaut kādās nopietnās attiecībās, bet derībā šīs attiecības paceļās nākamajā līmeni.

Kungs 4. pantā atgādināja ļaudīm par to, ko Viņš ir paveicis Ēģiptē un kā viņš nesa Izraelu, kā ērgļa māte nes savus mazuļus uz saviem spārniem. Citas atsauces uz Dieva “spārniem” var atrast Psalmos (Ps 17,8; 36,8; 57,2; 61,5; 63,8; 91,4) un īpaši Atkārtotā likuma grāmatā: "kā ērglis nomodā par savu ligzdu, pār saviem ērglēniem plīv, izpleš spārnus, tos segdams, gulda tos savās dūnās" (32,11), kur iedvesmotais autors uzsver drīzāk mazuļu aizsardzību nevis to, ka ērglis māca saviem mazuļiem lidot. Iepriekšējā nodaļā Jetro runāja ar Mozu par to, ka viņam ir jāieceļ viedi vīri, lai tie palīdzētu viņam “nest” (ebr. nāśāʾ) tiesāšanās nastu (Izc 18,22). Šīs svētdienas lasījumā (Izc 19,4) tiek uzsvērts, ka Kungs "nesīs" (nāśāʾ) savu tautu, un pasvītro un attēlo, ka, pirmkārt, Dievs vienmēr nesīs savu tautu, jo reliģijas pasaulē, vai nu Dievs nes cilvēkus, vai arī cilvēkiem ir jānes savs dievs. Pravietis Isajs rakstīja kā cilvēki nes dievus: “Bēls sakņupis, Nebo griļojas! Viņu veidoli nu tikuši zvēriem un lopiem - tiem jūsu nasta uzkrauta" (Is 46,1). Pretstatā dieviem, kuri ir jānes, īpaši ja viņus apdraud kaimiņu iebrucēji kā šajā Isaja grāmatas 46. nodaļā, kur bailes ir no persiešiem, Izraela Dievs ir vienīgais, kas pats nesa (nāśāʾ) savu tautu un to nesīs (nāśāʾ) (Is 46,3-4).

Svarīgs vārds, kas apraksta Dieva un Izvēlētās tautas derību ir “īpašums” (ebr. sĕgullâ, Izc 19,5). Šis vārds Rakstos attiecas uz materiālajiem labumiem: “Es krāju sudrabu un zeltu, ķēniņu un vietvalžu bagātības” (Māc 2,8; skat. 1 Laik 29,3), bet šajā lasījumā attiecas uz Izraela izvēlēto un īpašo stāvokli (At 7,6; 14,2; 26,18; Ps 135,4), un aicinājumu būt par Dieva “īpašumu/bagātību” sasaucas ar aicinājumu uz svētumu. Vispirms šis fragments ir aicinājums būt par Kunga īpašumu (19,5), un tad ir aicinājums uz svētumu (19,6). Likums un svētums var iet roku rokā, lai nepaliktu ticība bez baušļiem un baušļi bez mīlestības. Derības jēdziens ir visai daudzšķaitņains un svarīgi to izprast. Uz derību kristieši var skatīties redzot pēdējo pestīšanas vēstures posmu, kurš īstenojās Jēzū Kristū kā Jaunās Derības iedibinātājs, kas nomira un augšāmcēlās par mūsu grēkiem. Derībai ir daudz plašāka funkcija nekā vienkārši ilgošanās pēc glābšanas no grēkiem. Derības mērķis ir norādīts jau Radīšanas grāmatā, kad Dievs teica Ābramam, ka ”tevī tiks svētītas visas dzimtas uz zeme” (Rad 12,1-3; sal. Is 42; 49; 60). Šie vārdi parāda lomu, kāda Izraelim bija paredzēta no sākuma, kad tā tika ievēlēta par priesteru valstību un svētu tautu.

Dievs teica, ka “jūs man būsies priesteru valsts un svēta tauta” (Izc 19,6). “Priesteru valsts” jēdziens parādās tikai šajā Vecās Derības vietā, bet Jaunajā Derībā šo vārdu lietojums nedaudz atšķiras (1 Pēt 2,9; skat. Atkl 1,6; 5,10; 20,6). Šādi formulēta priesterības ideja ir klātesoša arī pravieša Isaja grāmatā: “jūs saukts par Kunga priesteriem, kas kalpo mūsu Dievam” (Is 61,6), kas vēlāk atskan Pirmajā Pētera vēstulē (1 Pēt 2,5). Pastāv divas skaidrošanas iespējas. Pirmkārt, priesteriem ir īpašas attiecību iespējas ar Dievu, ieiet vissvētākajā vietā, kur pārējie cilvēki nevar. Ja šāds skaidrojums ir īstais, tad tas nozīmē “priesteru valsts” pastiprina “īpašuma” nozīmi, jo viņi ir Kunga sĕgullâ, Izraels var stāvēt Dieva priekšā, ienākt Viņa klātbūtnē kā citi cilvēki nevar. Otra skaidrošanas iespēja saistās ar starpniecības lomu starp Dievu un citām tautām. Latīņu vārds “priesteris” - pontifex jeb burtiski “tiltu būvētājs” labi skaidro šo ideju, jo tādā veidā Izraelis ir kā tilts starp Dievu un tautām, tomēr jānorāda, ka ebreju valodā vārdam priesteris “kōhēn” nav “tiltu būvētāja” nozīme, bet paši Raksti daudzviet uz to norāda. Kad Izraels tika apzīmēts kā īpašs Kunga īpašums un Dievam veltīts tauta, tad viņš guva apziņu, ka ir svēta tauta. Jēzū Kristū Dievs cilvēkus vēlas pacelt līdz saviem augtumiem un kā Baznīcas tēvi rakstīja - “dievišķot” viņus. Tāda bija Sinaja kalnā noslēgtās derības jēga. Vienīgi Dievs ir svēts un tādam jābūt Viņa izvēlētajam īpašumam/dārgumam. Izreala iecerētā dievišķošanās bija pirmtēls tam, kas piepildījās Jēzī Kristū, bet ja Izraelis tika paaugstināts, tad Kungs nāca no augtumiem un visus vēlas pievilkt pie sevis. Kungs sūta kristiešus, savu dārgo īpašumu pasaulē, lai viņi liecinātu par Kristu un īstenotu Viņa samierināšanas darbu pasaulē.

br. Jānis Savickis OFMCap