Jer 31, 7-9, svētdiena XXX, B

Jer 31, 7-9

24. oktobra svētdienas Evaņģēlijā Jēzus dziedina aklo Bartolomeju, kurš uzreiz uzsāka sekot Kungam. Dieva vārds vēlas, lai ticīgie atpazītu, ka Jēzus dziedināšanas kalpojums ir daļa no Viņa “izceļošanas” ceļo no grēka varas Dieva bērna brīvībā. Pirmais lasījums no pravieša Jeremija grāmatas norāda uz šo izceļošanu, kuru laikam piepildoties veica Jēzus Kristus. Dievs solīja sapulcināt tautu un to vidū arī aklus un klibus. Šīs svētdienas lasījuma no Jeremija grāmatas centrā atrodas nodaļas, kuras tiek sauktas par “Mierinājuma grāmatu” (30,1 - 31,40), kurā Dievs sola atjaunot savu tautu pēc atgriešanās no trimdas. Šīs divas nodaļās spēcīgi atgādina par cerību un ticīgās kopienas atjaunošanos  senču zemē. Pravietis šajās nodaļās ļoti spēcīgā veidā parāda, ka vēsturiskais process ir pakļauts spēcīgai Dieva vēlmei veidot jauno, iejaukties vecos varas mehānismos, pārkārtot, pārveidot un atjaunot.*

Atgriešanās no trimdas bija ļoti liels un nozīmīgs notikums un tāpēc tā aprakstīšanai bija nepieciešama bagātīga un izteiksmīga valoda, lai izteiktos pēc iespējas pilnīgāk par glābšanu. Vārdu izvēle šajā fragmentā ir dziļa un saprotama. Lasījums sākas kā priecīga himna un atgādina vairākos psalmos sastopamos aicinājumus priecāties (Ps 5,12; 33,1; 98,4; 132,9; 149,5, Is 44,23; 49,13; 52,0, 54,1). Tas ir ļoti spēcīgs aicinājums uz prieku. Kāds ir šī prieka iemesls? Jau pašā sākumā parādās vārds “glābt” (Jer 31,7); Kungs izvedīs tautu no trimdas. Nekas neliedza priecīgu saucienu savienot ar lūgumu pēc pestīšanas, jo cilvēks prot sarežģītās dzīves situācijās apvienot prieku un vēl gaidāmo notikumu, kura iestāšanos vēl gaida, bet īstenība vēl ir skarba.

Dievs atbildēja uz līksmības izvirdumu un atklāja savu plānu, ka sapulcinās Izraēli, kurš bija izkaisīts pa dažādām zemēm. Svarīgi, ka neviens nepaliks nopakaļ un visiem būs dota iespēja, arī akliem, tizliem, grūtām sievietēm un dzemdētājām (Jer 31,8). Visi varēs iet šo ceļu. Tie bija iespaidīgi vārdi, jo šādi ļaudis nevarēja mērot tālu ceļu (Mk 13, 17-18) no Asīrijas vai vēlākās Babilonas. Aklais nevar bez klupieniem un kritieniem pārvarēt akmeņainu tuksnesi un arī klibais noiet šādu attālumu, tomēr Dievs sola, ka viņi dosies uz apsolīto zemi. Līdzīgi arī ar sievietēm, kuras gatavojas dzemdēt, jo ceļā viņas varēs atpūsties. Dieva solījums pārsniedz cilvēka iespējas, tomēr Jēzus Kristus ir tas, kurš šo brīvības ceļu padara iespējamu. Jau Jēzus dzimšanas apstākļi atgādina šo pravietojumu, jo arī Kunga māte Marija bija grūta un devās ceļā (Lk 2,1-7).

Apsolītā zeme bija piepildīta ar ūdens upēm, avotiem un urdzēm (At 8,7) un tās būs atgriešanās zīmes tiem, kas ieradīsies. Psalmu grāmatā var lasīt: ”pie Babilonas upēm sēdējām raudādami un atcerējāmies Ciānu!” (137,1), bet šis dzimtās straumes būs kā pretstats šai trimdas raudāšanai. Isaja grāmata pavēsta, ka jaunajā izceļošanā tuksnesis uzplauks (35,6-7; 41,18; 43,19-20; 44,3-4; 48,21; 49,10). Ceļš būs taisns un lēzens, lai aklais vai klibais nevarētu paklupt un nokrists. Šādi cilvēki parasti ceļojumos nedevās. Tādā veidā izpaudīsies Dieva jaunums. Fragmenta noslēgumā parādās neierasts un rets Vecajai Derībai Dieva apzīmējums - “Tēvs”. Tēvs ir tas, kurš par saviem bērniem rūpējas un nevienu neatstāj nopakaļ.

“Mierinājuma grāmatas” trīs nodaļas ietver pravietojumus par Izraela atjaunošanu, jaunas derības sākumu, jaunu izceļošanu un Dāvida pēcteča valdīšanu, kuru vēlāk Rakstos sauks par “svaidīto” jeb “mesiju”. Šis lasījums parāda uzaicinātu kopienu, kura nevar neslavēt Dievu. Tāpēc arī autors lieto piecus vārdus pavēles izteiksmē: “apdziediet, gavilējiet… skandiniet, slavējiet, sakiet” (Jer 31,7). Tauta dara divas lietas vienlaicīgi: gan meklē glābiņu Dievā, gan arī svin izdošanos. Svarīgākais vārds tautas atjaunošanā atrodas lasījuma centrā - “sapulcināšu” (Jer 31,8), jo pēc Jeruzālemes nopostīšanas jūdi bija bēgļi visā zināmajā pasaulē. Dievs solīja sapulcināt viņus visus atkal kopā un dos viņiem stiprinājumu, kuru paši sev nevarēja nodrošināt. Jēzus par sevi saka, ka “Es esmu pasaules gaisma. Kas seko man, tas nestaigās tumsā, bet tam būs dzīvības gaisma” (Jņ 8,12) un “ja kāds staigā naktī, tas klūp, jo viņā nav gaismas” (Jņ 11,10). Jēzus Kristus piepildīja šo pravieša Jeremija pravietojumu, jo piedāvā ceļu, kurā varam turēties pie Viņa, lai nepakluptu un iegūtu iekšējo gaismu.

*Walter Brueggemann, A Commentary on Jeremiah: Exile and Homecoming, W. B. Eerdmans Publishing Co., Grand Rapids 1998., P.271.

br. Jānis Savickis OFMCap