Sīr 24,1-2.12-16
Viņš dzīvoja ļoti kosmopolītiskā pasaulē un pat Jūdejā hellēniskajai kultūrai bija liela ietekme uz sabiedrības turīgākajiem slāņiem. Sīraha dēls veidoja tiltu starp Izraela ticību un jauno un spraigo kultūru. Viņš parādīja, ka Izraela Dievs ir katra cilvēka Dievs un Dieva ceļi ir klātesoši pasaulē un atpazīstami Gudrībā. Pirms Sīraha dēla gudrības literatūrā netika aprakstītas attiecības starp Mozus likumu (Toru) un Gudrību. Savā ziņā Likumam un gudrībai bija divas cilvēku grupas: Likums Izraelim un gudrība visiem cilvēkiem. Iedvesmotais grāmatas autors parāda vienotību starp šīm abām īstenībām. Sīraha dēlam Mozus likums un dievišķā gudrība saplūda kopā un vienlaicīgi veidoja Dieva gribas divas atsevišķas izpausmes.
Vēl svarīgāk bija tas, ka sākot ar 3. gadsimtu pirms Kristus jūdaismā ierasta bija kļuvusi doma personificēt Dieva gudrību un aprakstīt to ar dažādiem tēliem. Izveidojās izpratne, ka Gudrība nāk no Dieva un bija starpniece radīšanas darbā un pestīšanas vēsturē. Dievs gudrību deva konkrētiem cilvēkiem. Grāmatas sākumā Jēzus raksta, ka “No Kunga visa gudrība, ar viņu - uz mūžīgiem laikiem” (Sīr 1,1). 24. grāmatas nodaļa, no kuras ņemts šīs svētdienas fragments, ir viena no poētiskākajām un skaistākajām visā grāmatā. Jēzus ben Sīrahs šajā nodaļā personificē Dieva Gudrību un šos vārdus kristieši ļoti pārliecinoši attiecina uz Jēzu Kristu: “kas mums ir gudrība no Dieva” (1 Kor 1,30).
Autora attēlotā Dieva Gudrība pati sevi pagodina, stāsta par savu izcelsmi, vietu radītajā pasaulē un izvēlētās tautas dzīvē. Gudrība savu stāstu iesāka ar vārdiem: “No Visaugstākā lūpām nākusi” (Sīr 24,3) un identificējas ar Dieva vārdiem, kuru radošais un pestījošais spēks Bībelē iepriekš jau bija aprakstīts (Ps 147,15.18.19.; Is 45,23;48,3; 55,11). Doma, ka pastāv personificēta Dieva Gudrība, kas ir Dieva Vārds, gatavoja ceļu Iemiesošanās noslēpumam un izpratnei par patiesību, ka Iemiesotā Gudrība un Dieva Vārds ir pastāvējis vienmēr un vienā vēsturiskā brīdī iemājojis starp cilvēkiem (Jņ 1,1-18).
Šajā Ziemassvētku laikā, kad izbaudām krāsu, garšu un smaržu dažādību ļoti interesanti liekas tēli, kas tiek izmantoti, lai aprakstītu Gudrību. Katru no šiem tēliem varētu plaši apskatīt un tāpēc ir jāieskicē tikai daži aspekti. Gudrība tiek pielīdzināta dažāda veida kokiem (Sīr 24,13-14) un smaržaugiem (24, 15-16), kuriem bija ļoti liela simboliskā nozīme. Gudrības attēlošana kā koku (Sīr 24,13-17) atgādina tēlu no Sakāmvādiem, kur gudrība ir kā “dzīvības koks” (3,18) un sasaucas ar Dziesmu dziesmu grāmatu, bet visdziļākajā veidā Jēzus atsaucas uz Radīšanas grāmatas sākumu un Ēdenes dārzu. Pēc tam, kad Gudrība “iesakņojas godājamā tautā” (Sīr 24,12), tā uzplaukst dažādos augos, kas īpašā veidā domāti svaidīšanai ar eļļām un vīraka smaržzālēm svētnīcā. Jeruzāleme tika attēlota kā Gudrības iemājošanas un Ēdenes dārza atjaunošanas vieta. Daudzveidīga augu pieminēšana norāda uz Gudrības vitalitāti, pārpilnību un nenovērtējamo krāšņumu. Tēli, kurus izmanto Sīraha dēls saistās arī ar priesteriem un viņu kalpojumu.
Gudrība ir kā ciedrs, kas ir ļoti izturīgs un ilgi augošs koks, kuru ķēniņš Salomons izmantoja svētnīcas būvei (1 Ķēn 5,13). No visiem meža kokiem ciedrs Bībelē tiek pieminēts visbiežāk kaut arī tas neauga Izraela teritorijā. Tuvo Austrumu pasaulē, kur bija maz mežu, Libāna ciedrs bija slavens ar savu lielumu, skaistumu un lietderību. Bibliskajā simbolikā ciedrs ir cēlā, cildenā un nepārejošā tēls. Ar līdzīgu nozīmi Bībelē ir ciprese. Ciprese ir mūžzaļš un ļoti aromātisks koks, un tiek lietots dekorācijās, mūzikas instrumentu veidošanā, ēku celtniecībā un kuģubūvē. Gudrība ir arī kā palma, rožu krūms, platāns, kas aug pie ūdens. Neviens cits koks Vidusjūras austrumos nebija tik plaši izmantots lauksaimniecībā kā olīvkoks, kas bija dominējošais eļļas avots ar plašu pielietojumu. Olīvkoks aug vairāk nekā tūkstošs gadus un nest augļus; tas ir grūti izraujams, jo no saknēm aug jauni dzinumi. Bībelē olīvkoks līdzīgi kā graudi un vīns ir pilnas svētības un miera laika ražas zīme. Siraha dēls izmanto to, lai izteiktu garīgo īstenību un kaut ko cēlu - mūžīgo Gudrību.
Šie tēli uzsver gudrības praktisko pusi un pielietojumu ikdienā, bet no otras puses gudrības pielīdzināšana aromātiskiem augiem (kanēļkoks, balzāmeļļas krūms, mirres, galbāns), no kurām iegūst smaržas un vīraku, uzsver tās nesavtīgo skaistumu, kas izrotā cilvēka dzīvi un godā Dievu. Vīraks Gudrības grāmatās simbolizē Dieva pielūgšanu un īpaši garīgo smaržu, ko izdala labie darbi un svēts dzīves veids. Svētajos Rakstos, īpaši Dziesmu Dziesmas grāmatā, visai bieži tiek pieminētas mirres (Dz 1,13; 3.6; 4,6.14; 5,1.5.13). Sīraha dēla grāmatā tās ir kopā ar citām smaržzālēm. Mozus likumā mirres bija viena no piedevām (t.s. kanēlis, aloes, kasijs), kas bija svēto eļļu sastāvā ar kurām svaidīja Āronu un viņa dēlus, un visus kulta priekšmetus. Mirres eļļu ievāca no kokiem (Commiphora), kas auga Ziemeļāfrikas, Arābijas un Indijas subkontinenta sausajos reģionos.
Bībeles laikos kanēlis bija vērtīga prece un šo garšvielu ieguva no Cinnamomum verum krūma (Indijas subkontinents), kas tiek uzskatīts par labāku nekā Cinnamomum aromaticum (Ķīnas kanēlis), saukts par kasiju, kura smarža nebija tik intensīva. Atšķirība starp abiem kanēļiem bija arī tā, ka kasiju Ķīnā audzēja jau no seniem laikiem, bet kanēli Austrumidijā ievāca savvaļā un tāpēc tas bija dārgāks. Kanēli karavāni veda no Tālajiem Austrumiem. Tās bija tālas zeme un, lai iegūtu šo produktu, bija jādodas meklējumos, piedzīvojumus un jaunos atklājumos. Oniksu ieguva no Sarkānās jūras moluskiem. Galbāna ekstrakta izcelsme, kuru izmantoja svētajām eļļām, līdz galam nav skaidra, bet tiek pieņemts, ka tas tika ņemts no auga ferula jeb ferulago, kas ir čemurziežu dzimtas augs (dilles, ķimenes u.c. garšaugi). Tuvajos Austrumos šī dzimtas augu ekstrakti tika plaši izmantoti medicīnā un kā aromatizētāji.
Dieva pestīšanas plāns visai cilvēcei ir Dieva gudrības plāns. Sākumā Gudrība iemājoja Izraelī, vienā konkrētā tautā un svētnīcā. Tomēr šī Gudrība ir arī izlieta pār visu radību un tāpēc nav jābrīnās, ka tie, kas dievbijīgi meklē patiesību atpazīst Dieva darbus radītajā pasaules skaistumā un varenībā. Dieva klātbūtnes vietā bija teltī un pēc tam Jeruzalemes svētnīcā, kur tika kūpinātas smaržzāles Dievam par godu un ar eļļu tika svaidītas personas vai priekšmeti. Dieva Gudrībai pienācās līdzīgs gods kā svētnīcai (Sīr 24,15) Šī Gudrība atklājās Izraelim, bet piepildījās Jēzū Kristū un Viņa Baznīcā: "Lai pateicība Dievam, kas mūs Kristū vienmēr vada uzvaras gājienā un caur mums Kristus atzīšanai ļauj izplatīties kā smaržai visās vietās! Jo Dievam mēs esam Kristus labā smarža" (2 Kor 2,15). Apustulis Pāvils aicina kristiešus būt par gaismas bērniem: "Būdami Dieva mīļotie bērni, dariet tāpat kā viņš un dzīvojiet mīlestībā, kā Kristus mūs ir mīlējis un mūsu labā sevi atdevis Dievam par upurdāvanu un jauki smaržojošu ziedojumu" (Ef 5,1-2).
Šai sakarā ļoti interesanta ir Rietumsīrijas liturģiskā tradīcija, kas ļauj mums labāk izprast Kristus smaržas simboliku ticības ceļā. Rietumsīrijas kristieši attīstīja Kristus "smaržas teoloģiju". Vīraka dūmu un smaržas izplatīšanās liturģijas laikā atgādina dievišķošanos, ko Krisus iesāka pasaulē ar savu Iemiesošanos un Debeskāpšanu. Gregors, arābu bīskaps (640/60-724) rakstīja: "Tīra Hrizma, kas piepildīja Baznīcu ar smaržu... Aromātiska eļļa, kas tika izlieta pār cilvēci... Nardu eļļa, kas piepilda visumu ar intensīvu smaržu... Skaista roze ar kuras smaržu mirušie dzīvo... Izmeklētas smaržas ar kurām neviens aromāts nevar tikt salīdzināts... Smaržas Dēls, no kura plūst katrs aromāts". Šīs teksts liecina par nozīmi kādu sīrieši pievērsa vīrakam un smaržai. Kristus ir debesu smarža, kas izlīst pār cilvēci un dāvā nemirstības, svētuma un dzīves smaržu. Viņš ir mums veltīts "vīraks", kura smarža izplātās pasaulē, lai iesmaržinātu to ar Dieva pazīšanu un pielūgšanu. Rietumsīrijas Euharistiskajā liturģijā ir viena skaista lūgšana: "Mēs pielūdzam un pateicamies un godinām Tevi, Ak, pasaules Radītāj un visas radības Veidotāj, Svētīgā Atvase, kas pumpuro un izaug no sausas zeme... un, kas piepildīji pasauli ar tavas krāšņās saldmes smaržu un izdzini visu nepatīkamo pagānisma smaku no visas tavas brīnišķās mācības".*
*Baby Varghese, West Syrian Liturgical Theology, Aldershot: Ashgate 2004. P.158-160.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru