Ebr 11, 8.11-12.17-19
11. nodaļās sākumā mēs varam lasīt par ticības dabu: “Ticība ir cerības pamatā, tā ir pārliecība par neredzamām lietām” (Ebr 11,1). Autors savu uzmanību pievērsa ticībai kā atbildei Dievam un nekad neraksta par ticību Jēzum. Lai pamatotu savu ticības definīciju, viņš sniedz tādu personu piemērus, kas iemiesoja savās dzīvēs šādu ticību. Vecajā Derībā ticība netiek parādīta ar bezpersonisku un teorētisku piemēru palīdzību, bet ar varonīgu senču izturības atklāšanu. Turklāt autoram svarīgi bija sasaistīt kopā ticību un izturību (Ebr 11,36-39; 12,1-11). Vēstules Ebrejiem autors garā Radīšanas grāmatas stāsta pamatdomu par Abrahama ceļu (12-25.nod.) izteica dažos teikumos (Ebr 11,8-12), paskaidroja stāstījumu (11,13-16), atsaucās uz Īzāka upuri (11,17-19). Autors iesāk ar Abrahama iziešanu no Divupes jeb Mezopotāmijas un noslēdz ar Īzāka upurēšanu. Kopā var izdalīt trīs vēstulē parādītās Abrahama ticības dzīves šķautnes: Abrahams pamet savu zemi un dodas nezināmā virzienā, kļuva par tēvu lielā vecumā un viņa gatavība upurēt savu dēlu Īzāku.
Pirmā ticības šķautne, kurai autors pievērš īpašu uzmanību ir Abrahama aicinājuma pats sākums (Rad 12, 1-4). Radīšanas grāmatā Dievs teica: “Ej projām no savas zemes… uz zemi, ko es tev rādīšu!” (Rad 12,1) un Abrahams gāja (Rad 12,4). Vēstulē šos vārdus autors pārfrāzē: “Ticībā Abrahams paklausīja Dieva aicinājumam un devās uz vietu, kas viņam bija jāiemanto” (Ebr 11,8a). Tas, ko vēstules autors vēlas uzsvērt ir iziešana un neziņa kur viņš ies. Abrahams paklausīja Dieva aicinājumam un tas nozīmē, ka ticība ir atbilde uz Dieva vārdu. Kristieši, kuri lasīja šo vēstuli atrada līdzības savā ticības dzīvē ar Abrahama situāciju, ka Kungs arī viņus ir aicinājis doties ceļā.
Nākamais svarīgais notikums Abrahama dzīvē, ko lasām šajā fragmentā ir pārdomas par Īzāka dzimšanu (Ebr 11,11-12). Autors uzsver, ka Īzāks bija dzimis no Sāras, kas bija veca, neauglīga un viņas klēpis bija “bez dzīvības” (Rom 4,19) - ar ievainojamu un trauslu eksistenci, svešinieks prom no savas zemes, cilvēks tuvu nāvei. Sāra šeit arī ir parādīta kā ticības cilvēks, kurš ietic Kunga solījumam, kaut arī no Rakstiem zinām, ka viņa smējās par ziņu, ka savā vecumā ieņes bērnu (Rad 18,12). Tomēr Sāra bija Abrahama sieva un pavadīja savu vīru ticības un paklausības ceļā. Kā ticības varoņi, kuri mirst un ir tuvu nāvei, Abrahamam nebija nekas cits kā Dieva solījums, ka viņam būs neskaitāmi daudz pēcnācēju. Pats viņš nenodzīvoja tik ilgi, lai to redzētu. Vēstulē šis trauslums un ievainojamība tiek uzsvērta (Ebr 11,8-11), lai tā uzrunātu kristiešu kopienu, kura pieredzēja līdzīgu neziņu kā Abrahams. Kristieši arī dzīvoja kā svešinieki uz zemes, kaut arī nepameta savas mājvietas. Tomēr viņi pameta drošību, kuru deva viņu pašu pilsētas (Ebr 10,32-34). Kristiešiem gaidot Dieva solījumu piepildīšanos sāka zust dūša un viņi sūrojās, ka neredzēs pasauli pakļautu Kungam (Ebr 2,8). Šādā situācijā Abrahams tiek rādīts kā paraugs, jo viņu motivēja solījumi, kuri palika neredzami un nepiepildīti viņa dzīves laikā. Šajos divos Abrahama dzīves notikumos - izceļošana un Īzāka dzimšana - autors izceļ, ka kristieši ar cerību un pacietību var gaidīt neredzamo lietu piepildīšanos.
Kā samierināt divas pretrunīgas lietas savā dzīvē? Abrahams parāda, ka tā ir ticība. Trešā doma ir vēsturē visbiežāk pieminētais notikums no Abrahama dzīves un tas ir Īzāka upuris. Viņš ticībā tika pārbaudīts nesot upurī pirmdzimto dēlu Īzāku (Ebr 11,17) no kura vajadzēja dzimt neskaitāmiem pēcnācējiem. Daudziem šī aina šķiet nepatīkama un nevajadzīga, tomēr tā ir nepieciešama un to nevar apiet, lai izprastu ticību Dievam. Abrahama uzticība Dievam ļāva atrisināt dzīves krīzes situāciju, jo Kungs ir valdnieks ne tikai pār dzīvi, bet arī pār nāvi. Abrahams izturēja šo pārbaudījumu un viņa ticība sasniedza savu augstāko punktu, jo viņš ticēja, ka Dievs var augšāmcelt no miroņiem un turpināt piepildīt savu solījumu. Dieva solījums bija atkarīgs no Īzāka izdzīvošanas un Dievs arī atrisinās šo problēmu. Šo upurēšanu tēlaini uzlūkojot var teikt, ka Īzāks bija miris, bet atguva dzīvi. Šī ticība ir pirmtēls vienpiedzimušā Dieva Dēla augšāmcelšanai. Vēstules autors vēlējās saviem lasītājiem atgādināt, ka ticīgajiem jāturpina dzīvot ar ticību Dieva solījumiem par spīti nāvei, ko var pieredzēt ikdienā. Viņš ir paraugs uzticībai un izturībai ticīgajiem, kas arī tiek pārbaudīti, jo Dieva solījumu piepildīšanās cilvēciski skatoties kavējas.
Mēs varētu nosaukt dažādas personas, kuras iedvesmo mūsu ticību, bet jūdiem un pirmajiem kristiešiem tāda persona bija Abrahams. Nekas nav mainījies un Dieva vārds joprojām mums atgādina par šo Vecās Derības patriarhu, kura dzīves piemērs mums ir jāiepazīst līdzīgi kā mēs to varam darīt ar dažādu svēto dzīves aprakstiem, liecībām un iedvesmojošiem personiskiem stāstiem. Abrahama ticības paraugam jāieņem ļoti augsta vieta mūsu autoritāšu sarakstā. Svētās Ģimenes svētku kontekstā mēs varam pirmajā vietā ievietot Jēzus vecākus, Mariju un Jāzepu, bet trešajā Abrahamu. Iepazīstot viņa dzīvi un ticību, nevar nebrīnīties par to. Viņš dzīvoja ap 2000 gadus pirms Kristus, bet mēs dzīvojam aptuveni tik pat gadi pēc Kristus piedzimšanas. Viņš ticēja, ka tas, ko Dievs viņam teica piepildīsies un mēs varam apliecināt to kā viņa ticības bērni, ka “tā no viena cilvēka, gandrīz jau miruša, ir dzimuši tik daudzi kā debesu zvaigznes un tik neskaitāmi kā smiltis jūras malā” (Ebr 11,12; Rad 15,5; 22,17; 32,12), jo “ja jūs piederat Kristum, jūs esat Abrahama pēcnācēji, mantinieki pēc apsolījuma” (Gal 3,29).
Pasaulē, kurā cilvēki ticību uztver kā dievbijīgas vēlmes vai saista to ar konkrētas reliģijas ticību un praksēm, rituāliem vai tradīcijām, svarīgi izveidot saprātīgu priekštatu par ticību, kas ir saskaņā ar Svētajiem Rakstiem un patiesi slavē Dievu. Vēstule Ebrejiem parāda saistību starp ticību, cerību, paklausību, izturību un parāda, ka ticība ir kaut kas vairāk nekā intelektuāla piekrišana noteiktiem uzskatiem un ieražām. Ticības modelis, ko mums piedāvā Abrahams atšķiras no reliģiskās vai rituālās ticības, jo balstās Dieva atklāsmē un vārdā. Nespēja iziet nezināmā virzienā savukārt kristiešiem var radīt dažāda veida ticības izkropļojumus vai ticības veidus, kas balstīti dabiskajā reliģiozitātē un nevis Dieva Atklāsmē. Šī nespēja var radīt lielas problēmas meklējot savu vietu Baznīcā un pat to neatrodot, jo Baznīca dzīvo saskaņā ar Abrahama ticības dzīves paraugu. Abrahama ticības ceļš sākās ar “iziešanu”. Tas nozīmē, ka viņš pameta savu pagātni, lai ietu nezināmā nākotnē. Abrahama dzīvē spēcīgi izpaudās kontrasts starp nāvi un dzīvi, starp Abrahamu un neskaitāmiem pēctečiem. Tāda ticība tiek pārbaudīta un spriedze starp pretrunām var saasināties, jo liekas, ka nāve un neveiksme ir neatgriezeniska. Uzticība Dievam ļauj piedzīvot augšāmcelšanos. Tāda ticība ļauj ne tikai uzlūkot Kristus nāves un augšāmcelšanos noslēpumu, bet arī piedzīvot ticības spēku, kas ļauj uzveikt nāvi, bailes un krīzes savā dzīvē.
br. Jānis Savickis OFMCap
Egertonas "Radīšanas grāmatas" bilžu grāmatas (Anglija, 14.gs. otrā puse): Dievs atklājas Abrahamam Sihemā un Abrahama un Sāras ceļojums uz Ēģipti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru