12.16.2020

2 Sam 7, 1-5.8b-12.14a.16, IV adventa svētdiena, B

2 Sam 7, 1-5.8b-12.14a.16

Ceturtā Adventa svētdiena vēsta mums svarīgu pestīšanas vēstures patiesību, ka Dievs ir uzticīgs saviem solījumiem. Pirmais vārda liturģijas lasījums tiek ņemts no Otrās Samuela grāmatas. Šis fragments atklāj mums būtisku teoloģisku jauninājumu visā Izraela vēsturē un Bībelē. Tas ir svarīgākais fragments no abām Samuēla grāmatām un viens no svarīgākajiem Vecajā Derībā. Šajā lasījumā varam iepazīties ar solījumu ķēniņam Dāvidam, bet par šī solījuma piepildīšanos lasīsim šis svētdienas Evaņģēlijā (Lk 1,26-38). Samuela grāmatas un Evaņģēlija lasījumu kopā saista 89. psalms*, kuru dziedāsim pēc pirmā lasījuma. 

Šis solījums Dāvidam Svētajos Rakstos tika apskatīts arī Ķēniņu un Laiku grāmatās, kur var lasīt par dinastijas ilgtspēju un sekojoši pravietiskajos cerības solījumos, kuri gaidīja un sludināja mesijas nākšanu. Šim solījumam ir milzīga teoloģiska nozīme. Tas veidos kodolu Vecās Derības mesiāniskajai domai, kas kļūs par cerību, ka nāks ideāls ķēniņš, Dāvida pēctecis (Is 9,1-7); otrkārt, tā ir svarīga liecība tam, kā Dievs apņemas dāvāt beznosacījuma žēlastības cilvēkiem. Šis solījums arī tika apdzejots Psalmos (89 un 132) un svētnīcas liturģijā.** Kopš šī brīža pestīšanas vēsturē īpaši būtisks bija divu institūciju liktenis - Jeruzālemes svētnīcas nākotne un Dāvida monarhija, un šis jautājums palika aktuāls daudzus gadsimtus. 

Dāvids bija uzveicis savus ienaidniekus un tādā veidā piepildīja Kunga solījumus Mozum un atjaunoja Jozus iekarošanas panākumus. Mozus lika cilvēkiem pielūgt Dievu laikā, kad varēja atpūsties no pretiniekiem (At 12,10-11). Līdzīgi rīkojās Dāvids, kad Kungs viņam devu mieru no ienaidniekiem un viņš meklēja svētvietu, kur varētu pielūgt Dievu. Dāvids ieveda Šķirtu, Dieva klātbūtnes zīmi, Jeruzalemē (2 Sam 5). Savā jaunajā galvaspilsētā viņš vēlējās uzbūvēt “māju” (svētnīcu un pili) no kurienes, pirmkārt, varētu valdīt Izraela patiesais ķēniņš - Dievs, kurš uzveica ienaidniekus un nodrošināja mieru. Dievs solīja “mieru no visiem taviem ienaidniekiem visapkārt - zemē, ko Kungs, tavs Dievs, dos tev mantojumā” (At 25,19).

Pravietis Nātans, redzot cik veiksmīgs un Dieva svētīt ir ķēniņš Dāvids,uzskatīja par pamatotu, ka Dāvids darīs arī tālāk savu gribu, jo tai noteikti jābūt Dieva atbalstītai. Dāvids vēlējās celts namu Kungam. Dievs nesteidzās atbalstīt šo Dāvida reliģisko motivāciju, bet norādīja uz savu vēlmi pašam veidot savu klātbūtnes veidu savas tautas vidū. Dāvida ieceri var saprast, jo ar dievnama izbūvi viņš sasaistītu savu dinastiju ar Dievu. Pravietis nakts redzējumā saņēma citu vēstījumu. Dievs teica “nē”, bet šis “nē” nav jāuztver kā noraidījums, bet kā Kunga vēlme pārliecināties, ka visi ir sapratuši to, ka Dievu nevar ieslēgt svētnīcā. Dievs vienmēr ir brīvs savā darbībā. Dievs pestīšanu vēlas dāvināt par brīvu. Viņš ļaus savam “Vārdam” (2 Sam 7,13) iemājot svētnīcā un atklās savu klātbūtni tādā veidā. Savu solījumu Dievs īstenos pilnīgi citā negaidītā veidā; Viņš iemājo miesā.

Dāvids kā Dieva svaidītais ķēniņš izveidoja savu dinastiju, “namu” un no šī brīža šis jautājums tautas vēsturē būs ļoti nozīmīgs. Dāvidam dotais solījums netika dots kā balva par uzticību vai rīcību. Dievs redzēja Dāvida “sirdi”, raksturu (1 Sam 13,14; 16,7). Kungs teica zīmīgus vārdus par Dāvidu: “mans kalps” (2 Sam 7,5; skat. arī 2 Sam 3,18). Iepriekš Bībelē Dievs lietoja šos vārdus attiecībā pret trīs cilvēkiem: Abrahams (Rad 26,24), Mozus (Sk 12,7-8; Joz 1,2.7) un Kālebs (Sk 14,24). Abrahama un Kāleba gadījumā Dievs lieto šos vārdus saistībā ar derības solījumiem, līdzīgi kā Dāvida gadījumā. 

Dievs arī solīja, ka padarīs Dāvida vārdu diženu (2 Sam 7,9), kas tiešā veidā atsauc atmiņā solījumu, ko Dievs deva Abrahamam, kura vārds arī taps darīts liels (Rad 12,2). Dāvids bija svarīga persona Abrahama derības nākamā posma attīstībā: “es darīšu tevi par daudzām tautām un no tevis celsies ķēniņi!” (Rad 17, 4-6). Tas norāda uz Dāvida un viņa pēcteču nozīmīgo vietu pestīšanas vēsturē un atgādina, ka gala vārds visā šajā plānā ir Dievam, kuram viņš kalpo. Dāvids saista mūs ar Abrahamu, kurš pirmais saņēma Dieva solījumu apmēram 2000. gadi pirms Kristus, bet Dāvids apmēram 1000. gadi pirms Kristus. Dievs atgādināja arī cilvēka īpašo Dieva bērna cieņu. Ar vārdiem “Es viņam būšu par Tēvu, un viņš būs man par dēlu.” (2 Sam 7,14) Kungs pasludina, ka Dāvida pēctecim būs īpašas attiecības ar Viņu. Šāda dēla statusā bija Ādams pirms grēkā krišanas. Šī ir pirmā vieta Vecajā Derībā, kad individuāla persona tiek raksturota kā “Dieva dēls” (iepriekš tikai pret cilvēku grupām Rad 6,1-4; Izc 4,22). 

No vēlākās viņa dzīves zinām, ka viņa pārkāpumi bija lieli un tie ienesa lielu haosu zemē, un ja Dievs vairs nedeva tādu svētību kā iepriekš, tad no sava solījuma neatteicās. Šīs solījums un ar to saistītās cerības bija ar tautu kopā turpmākos gadsimtus un īpaši aktuāli bija trimdas laikā un atgriežoties atpakaļ savā zemē. Daudzi Dāvida mantinieki bija vāji vai grēcīgi, tomēr viņa dinastija ilga vairākus gadsimtus. Svētnīcu uzcēla Dāvida dēls Salamons, tomēr 587. gadā pirms Kristus tā tika nopostīta. Dāvida pēcteči turpināja dzīvot, tomēr nekad neatguva troni. 

Kunga neatsaucamais solījums Dāvidam nodrošināja nākotnes svētību tautai. Šis ir viens no svarīgākajiem Vecās Derības tekstiem, kuros Dievs apliecina savu apņemšanos par nākotni. Šim lasījumam ir īpaša un priviliģēta vieta visā Adventa laika vārda liturģijā. Arī sv. Jāzepa un Dievmātes svētkos šim lasījumam ir svarīga loma, lai parādītu Jēzus vecāku lomu pestīšanas vēsturē. Vēsturiskā Dāvida dinastija nevaldīja nepārtraukti un pārstāja pastāvēt. Nepārtraukta valdīšana bija Kunga iecerēta un gaidīts ideāls, tomēr cilvēka nepaklausība kompromitēja cilvēkus, taču solījums netika mainīts. Tauta devās Babilonas trimdā un izskatījās, ka tā vairs nevarēja atjaunoties. Tomēr solījums palika aktuāls un pravieši turpināja lūkoties nākotnē un pravietot par tā piepildīšanos ideālā ķēniņā. Spriedze starp neuzticību un uzticību derībai atrisinājās Jēzus Kristus personā. Jēzū Kristū mēs atklājām šo ķēniņu (Lk 1,32; Atkl 22,16) un Dāvidam teiktie vārdi pilnībā īstenojās, jo Kristus bija pilnībā paklausīgs Dievam un gatavs piepildīt solījumus. 

Vēstulē ebrejiem mēs lasām Rakstu pierādījumu par iemiesotu Vārdu, kur autors parāda, ka Kristus ir pārāks par eņģeļiem un citē šīs svētdienas lasījumu: “Kuram gan eņģelim ir sacīts: tu esi mans Dēls, šodien es tevi dzemdināju [Ps 2,7] vai: es būšu viņa Tēvs un viņš būs mans Dēls [2 Sam 7,14].” (Ebr 1,5). Arī citviet Jaunajā Derībā tiek norādīts uz Nātana pravietojuma piepildīšanos Jēzū Kristū (Apd 2,30; 2 Kor 6,18). Lai piepildītos Dāvidam dotais solījums bija jāgaida viena tūkstošgade. Tas nebija vienkāršs gaidīšanas laiks, bet lielu pārbaudījumu un šaubu posms Izvēlētajai tautai, tomēr Dieva sūtīti pravieši uzturēja šo solījumu dzīvu. Mēs varam uzlūkot šī solījuma piepildīšanos Jēzū Kristū, tomēr skatoties uz mūsu ticības dzīvi mēs varam atklāt daudzus Kunga solījumus, kuru piepildīšanos nepieredzam. Mūsu situācija atšķiras no Vecās Derības, jo Kungs ir mūsu vidū un varam pieredzēt Viņa pestījošo klātbūtni mūsu dzīvēs. Katrs cilvēks vēlas redzēt savas darbības vai ticības augļus, bet Kungs ne vienmēr to ļauj. Tieši tāpēc ir svarīgi stiprināt savā dzīvē uzticību Dievam, jo tādā veidā patiesa Kunga klātbūtne ienāk mūsu vidū kā to pieredzēja savās dzīvēs Jāzeps un Marija, un šis ceļš ir atvērts arī mums.

*Ps 89 (90), 2-5.16-17.27.29, IV adventa svētdiena: https://miersunlabums.blogspot.com/2017/12/ps-89-90-2-516-172729-iii-adventa.html 
** Walter Brueggemann, Tod Linafelt, An Introductionto the Old Testament: The Canon and Christian Imagination. Second Edition, Louisville: Westminster John Knox Press 2012, P.171.

Attēlā redzama viduslaiku Psalmu grāmatas manuskripta (1270-1290, Anglija) lapa ar “B” burtu (Beatus - “Svētīt” tā sākas tur attēlotais pirmais psalms), kur ir redzams Dāvids, kurš spēlē arfu un pasludināšanas aina Marijai, kur eņģelis Gabriels tur papīra rulli ar uzrakstu: “Ave Maria, gratia plena, Dominus tecum” (Lk 1,28).

br. Jānis Savickis OFMCap

Nav komentāru: