Is 61,1-2.10-11, III adventa svētdiena, B

Is 61,1-2.10-11

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārds aicina piedzīvot kristīgo prieku, kuram ir jābūt klātesošam mūsu gaidīšanas laikā uz Kunga atnākšanu. Kunga atnākšana ļauj uzveikt nāvi un grēku, un piedzīvot Dieva bērnu brīvību. Šo svētdien vārda liturģijas pirmajā lasījumā Baznīca mums piedāvā fragmentu no pravieša Isaja grāmatas 61. nodaļas. Šai nodaļai vēstures gaitā ir pievērsts daudz uzmanības un viens no iemesliem ir tas, ka Jēzus Kristus citēja pravieša vārdus vienā ļoti svarīgā savas misijas brīdī (Lk 4, 16-22). Šajā fragmentā pravietis izsaka savu prieku par pestīšanu un notikumiem, kas tuvojas. Tas, ko īpaši pasludina šie pravieša vārdi attiecas uz Izraela atbrīvošanu no visā tā, kas kavē veidot attiecības ar Dievu un īstenot Viņa gribu. Šī prieka vēsts bija nepieciešama Izraelim, jo tautai bija nepieciešama dziedināšana, sapratne, piedošana, brīvība un miers, vai vienā vārdā - pestīšana. Viss šis svētdienas fragments vērš lasītāju uzmanību uz Dieva pestījošo darbību. 

Tauta bija atgriezusies no Babilonas gūsta un tai bija nepieciešami iedrošinājuma vārdi un atjaunošanas programma tālākai dzīvei Apsolītajā zemē. Solījums, ka Kunga Gars nāks par kādu Kunga Kalpu un to svaidīs, norāda uz nevainojama karaļa parādīšanos, kurš atrisinās samezglojumus un valdīs taisnīgi. Šajā situācijā svarīgi bija tas, ka pravieša klausītāji nedzirdēja pret sevi nosodījumu vai kritiku, bet to, ka Kunga pestīšanas plāns turpinās. Atgriezusies dzimtenē, tautā tā jau bija nogurusi, vīlusies, noskumusi, izmisusi un apkārt bija gruveši un drupas. Neskatoties uz to visu viņu dzīves bija mainījušās, jo viņi piedzīvoja atbrīvošanu, pestīšanu un dziedināšanu. Tas bija liels ticības izaicinājums skatīties pāri dzīves drupām un ieraudzīt Dieva atjaunojošo darbību. 

Vārds “svaidīt” šajā fragmentā nav nejauši un tas ir ļoti svarīgs. “Svaidīt” burtiski nozīmē izliet vai ieziest eļļu kādam cilvēkam vai lietai. Vecajā Derībā tā bija ļoti svarīga darbība, kas tika pielietota dažāda veida rituālos, kuros īpašu atzinību un statusu ieguva noteiktas vietas (Rad 28,18), svētnīcas un tās piederumi (Izc 40,9-10), tērpi (Lev 8,30), ķēniņi (1 Ķēn 1,39; 2 Ķēn 9,6), ticības autoritātes, priesteri un pravieši (Izc 28,41; Lev 4,3.5; 8,12; 1 Ķēn 19,16) vai cienījami viesi (Ps 23,5; Lk 7,46; Jņ 11,2). Svaidīšana izdalīja cilvēku kā īpaši veltītu Dievam un svētu, un piešķīra tam autoritāti. “Svaidītais” nozīmēja, ka cilvēks ir izvēlēts, nozīmēts, veltīts un apdāvināts, lai pildītu savu misiju. Vārdu “svaidītais” Jaunajā Derībā mēs lasām kā “Kristus”, jo grieķu valodā “svaidītais” tulkojās kā “christos”. Galvenokārt, svaidīšana saistījās ar karaļu un priesteru personām, bet Gara nākšana pār kādu personu no Dāvida karaļnama (Is 11,2).

Prieku izsauca “žēlastības/jubilejas gada” tuvošanās. Kas tas ir par gadu? Levītu grāmatā (25,10) var lasīt par likumu, ka Izraela zemnieki, kuri zaudēja savu zemi un nonāca kalpībā varēja atgūt savu īpašumu un brīvību ik pēc piecdesmit gadiem. Šo notikumu sauca par “jubilejas gadu”. Pravietis attiecināja šo priecīgo jēdzienu ne vairs tikai pret kādu individuālu parādnieku, bet pret visu tautu. 586. gadā pirms Kristus Izraels zaudēja savu zemi un bija spiests dzīvot svešatnē, bet piecdesmit gadus vēlāk kalpības laiks beidzās, jo Persijas valdnieks Kīrs atļāva tautai pamest Babilonu un atgriezties senču zemē. Pēc 539. gadā Kīra dekrēta tauta atgriezās dzimtenē un sāka atjaunot Jeruzalemi un svētnīcu. 

Nebrīvības izbeigšana bija kā taisnības uzvara. Senajos Tuvajos Austrumos parādu atlaišana bija taisnības akts, kas bieži tika īstenots pirmajā vai otrajā jaunā valdnieka valdīšanas gadā. “Jubileja” bija pamatā saistīta ar atbrīvošanu no parāda. Atšķirībā no Izraela, kur šādu praksi noteica likums, citās tautās šādi likumi bija atkarīgi no valdnieka iegribām un nesaistījās ar dievišķiem lēmumiem. Šīs svētdienas fragmentā mēs iepazīstam vienu svarīgu Svēto Rakstu vietu, kur no burtiskas atbrīvošanas izpratnes autors pāriet pie garīgas izceļošanas izpratnes. Tauta jau bija dzimtenē, bet īstenība bija tāda, ka atgriežoties dzīves grūtības nemazinājās. Radās jautājums kā skaidrot pravietojumus, kurus dzirdēja trimdā un pēc atgriešanās. Pravietojumu sāka uztvert saistībā ar pastarā laiku. 

Tā bija svarīga domāšanas maiņa, jo iepriekš Izraelim svarīgi bija izbēgt no Ēģiptes un Babilonas nebrīves, bet no kādas nebrīves varēja atsvabināties Apsolītajā zemē? Tauta atgriežoties savā zemē nesaņēma jaunu ķēniņu, bet tikai iespēju atjaunot svētnīcu. Izraela ilgas netika pilnībā piepildītas un viņiem palika divas iespējas: vai nu pravieši kļūdījās vai arī pravietojumu gaida savu piepildījumu. Isaja  grāmata (61,1-3) piedāvā vienu no pirmajiem skatījumiem uz trimdu kā pastāvīgu garīgu stāvokli no kura var atbrīvot Dievs. Šāds skatījums vairs nebija vēsturisks, bet teoloģisks. Šāda izpratne saglabājās visu vēlāko laiku līdz pat Jēzus Kristus atnākšanai. Tas nenozīmē, ka tika mazvērtēta trimdas vēsturiskā puse, bet tā tika uzlūkota kā pestīšanas paraugs, modelis dzīves un ikdienas grēka pieredzei. Līdzīgi kā vēsturiskā nebrīve, tā grēks tika uzlūkots kā pastāvīgas nebrīves iemesls. Šo domāšanas līniju apstiprināja tas, ka tautu tomēr netika pilnībā izklīdināta un iznīcināta, bet Dieva žēlastība sapulcināja atlikušo tautas daļu, kas vēlējās būt uzticīga Dieva likumam.*

Nebrīves garīgajai izpratnei galīgo atbildi deva Jēzus Kristus, kad pasludināja, ka šie vārdi piepildās Viņa personā. Pravieša klausītāji dzirdot priecīgos vārdus par brīvību un savas cieņas atjaunošanu, uztvēra šos vārdus burtiski vai garīgi, bet Jēzus Kristus tos piepildīja (Lk 4,21), jo pasludināja svētības un iepriecinājumu noskumušajiem, kuri paši nevarēja atjaunot savas dzīves. Fragmenta sākumā vārdi par Kunga Garu “pār mani” atsauc atmiņā Radīšanas grāmatas vārdus (1,2), kur Kunga Gars vai dvesma ir pār ūdeņiem un rada. Pravietis vēsta par jauno radīšanu, kuru Kungs veiks nebrīves un drupu vidū. Kungs vēlas atjaunot un veidot kaut ko jaunu. Brīvība ieslodzītajiem izrādījās, pirmkārt, jau garīga. Jēzus mācības centrā bija Dieva valstības sludināšana, kas uzsāks spēcīgu Dieva klātbūtnes laiku starp cilvēkiem. 

Jēzus Nācaretes sinagogā (Lk 4,16-22) citēja pravieti (Is 61, 1-2) un šeit ir viena svarīga detaļa. Jēzus attiecināja uz sevi pravieša vārdus un lasot tos apstājās pie vārdiem: “pasludināt mūsu Kunga žēlastības gadu” (Lk 4,19; Is 61,1a). Kāpēc Viņš nepabeidza lasīt visu teikumu no Isaja grāmatas? Pravietis redzēja vienu Kunga mesiānisku darbu: "pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu" (Is 61,2), bet Jēzus sadalīja šo darbu divos posmos. Pirmkārt, Kungs nāca, lai pestītu cilvēkus (Jņ 3,17), bet tiesa saistās ar Viņā otrreizējo atnākšanu (Jņ 5,22-29), tātad tas, ko mēs vēl gaidām. Tātad tas, ko Jēzus nenolasīja attiecās uz Dieva atmaksas un soda dienu un tādā veidā tas, ko Viņš vēlējās uzsvērt un vēlas arī tagad darīt ir atbrīvot, atjaunot, veidot un dziedināt. Kungs aicina uz jaunu dzīves sākumu un ar savu svaidīšanu sakramentos padara visus ticīgos par valstības bērniem. Lai to piedzīvotu svarīgi ir savā dzīvē atklāt šo pāreju no cilvēciska skatījuma uz savu dzīvi uz garīgu, lai atklātu izceļošanas noslēpumu un Jēzus lomu savā dzīve, kurš dāvā brīvību no grēka. 

* Bradley C. Gregory, The Postexilic Exile in Third Isaiah: Isaiah 61:1-3 in Light of Second Temple Hermeneutics / Journal of Biblical Literature, Vol. 126, No. 3 (Fall, 2007), pp. 488- 491.

br. Jānis Savickis OFMCap