1 Kor 6,13c-15a. 17-20, svētdiena II, B

1 Kor 6,13c-15a. 17-20

1 vēstules Korintiešim sākums, Pāvils korintiešiem pasniedz
savu vēstuli, manuskripts no Boloņas Itālijā, 1265.g.

14. janvāra svētdienā Dieva vārda liturģijas otrais lasījums ir ņemts no Pirmās vēstules korintiešiem 6. nodaļas, kur Pāvils raksta par svarīgu un nemainīgu cilvēka miesas vērtību ievērošanu, kas bija apdraudēta Korintas draudzē tāpēc, ka sabiedrībā bija cita izpratne par miesu un dzimumu nekā piedāvāja kristīgā ticība, un kulturas spiediens spēcīgi iedarbojas uz ticīgajiem. Šajā svētdienā lasām tikai daļu no Pāvila pārdomām par šo tēmu (1 Kor 6, 13-7,40). Viņam savā sludināšanā bija jāpievēršas seksualitātes jautājumam, lai atbildētu uz antīkās pasaules brīvību un arī tendencēm, kuras pārāk ierobežoja šo dzīves sfēru. Pagāniskā kultura lielpilsētās bija īpaši izvirtusi. Morāli tika nosodīta laulības neuzticība, jo tā pārkāpa vienas no laulāto puses tiesībām, bet izvirtība, prostitūcija un dažādas seksuālās baudas bija pieļaujamas, taču vajadzēja ievērot mēranību un līdzsvaru.

Pāvils aizstāvēja kristīgo seksualitātes izpratni pret helēniskās kultūras tendencēm un īpašu uzmanību viņš pievērsa duālismam, kas ieviesa sadalījumu starp garu un matēriju. Tas izsauca necieņu pret miesu un visām tās darbības sfērām, un kā sekas tam patiesa cilvēka būtība ir gars un jāizvairās no visa, kam ir saistība ar miesu. Duālisms varēja veicināt gan rigorismu un negatīvu attieksmi pret seksualitāti un laulību vai pretēja tendence, jo ja cilvēka būtība ir gars, tad seksuālā brīvība ir pieļaujama, jo miesa ir kaut kas papildus vai ārējs. Tāpēc Pāvils pieminēja Korinā zināmos vārdus, ka “Ikviens cits grēks, ko cilvēks dara, paliek ārpus miesas” (1 Kor 16,18). Šīs svētdienas fragmentā lasām par noslieci uz visatļautību. Seksualitāte aptver visu personu, dvēseli un garu, un izsaka saiti, kas aptver visu personu un tās virzību. Pāvils uzsvēra cilvēka vienotību, kuru veido dvesele un miesa, un tam visam ir vieta pestīšanas plānā un augšāmcelšanās noslēpumā.

Mūsu patiesais “es” ir Dievā, jo “nepiederat paši sev… esam atpirkti par dārgu maksu” (1 Kor 6, 19-20). Tā ir pārsteidzoša vēsts, jo var jautāt vai cilvēks nav brīvs un kā prece iegūstams? Pāvils lietojot vārdu “atpirkt” (gr. agorazein) un šis grieķu darbības vārds attiecas uz pirkšanu tirgū, publiskā laukumā (agora). Kā saprast šo apzīmējumu? Pirmā doma, kas ienāk prātā saistās ar vergu atbrīvošanu, kurus bieži pārdeva tirgū. Labdaris izpērk vergu no īpašnieka, lai piešķirtu viņam brīvību un šis tēls spēcīgi ir iesakņots Vecajā Derībā, kad Izraels tika atbrīvots no Ēģiptes nebrīves. Tomēr jāuzsver, ka cilvēks savu piepildījumu var atrast tad, kad nododas kādai lietai vai cilvēkam un uzskata to par vērtību, mīlestības un iesaistīšanās vērtu. Ja skatās hierarhiski, tad Dievs ir pirmajā vietā, bet laulība ir uzskatāms piemērs, kam var veltīties pilnībā. Pāvilam cilvēka ķermenis nav autonoms un pašpietiekams, jo tas nepieder cilvēkam un viņš par ķermeni domā savstarpējības kategorijās, vai nu kāda ķermenis pieder grēkam (Rom 6,6) vai Jēzum Kristum (Rom 7,4) un abos gadījumos cilvēkam nepieder viņa ķermenis.

Seksualitāte nav izklaide, bet derība, kas nemeklē sevi, bet divu cilvēku dialoga turpinājums, kas nav nejauša tikšanās, bet nesaraujama apņemšanās. Cieņu pret savu miesu motivē divi apsvērumi: Kunga augšāmcelšanās miesā un augšāmcelšanās cerība, jo ja mūsu miesa kā Kristus miesa piecelsies no mirušajiem, tad Dievam nav vienaldzīgi mūsu miesas darbi. Svētajos Rakstos ir atrodamas nešaubīgas liecības par to, ka nešķīstības grēki ir smagi grēki (1 Kor 6,9; Ef 5,5; Gal 5,19; Kol 3,5). Nešķīstība kā miesas darbs tiešā veidā pretojas garam (Gal 5,17), jaunajai cilvēka dabai, kas Kristū nomira un augšāmcēlās (Kol 3,1). Nešķīstība ir Kristus tiesību pār mūsu ķermeni uzurpēšana sev, kas ir Viņa īpašums un pārkāpums pret Kristus Miesu, pie kuras caur kristībām piederam (1 Kor 6,15), un Svētā Gara svētnīcas apgānīšana un atteikšanās no pienācīgas dievbijības, jo Dievs ir jāpielūdz mūsu miesā (1 Kor 6, 19; Rom 6,19). Miesa ir cieņpilna vieta Dieva pielūgsmei un liturģiskajos pienākumos un tie nav tikai žesti, bet visa mūsu attieksme un stāja pret mūsu miesu, lai tā izteiktu un apliecinātu godu Dievam.

br. Jānis Savickis OFMCap