1 Kor 7, 29-31, svētdiena III, B

1 Kor 7, 29-31

Pāvila vēstuli Korintiešiem ziņnesis nogādā draudzē
Franciskāņu Misāle no 14.gs. vidus Francijas

21. janvāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo vēstuli Korintiešiem un iepazīstamies ar fragmentu no 7. nodaļas, kas aplūko laulības jautājumu. Apustuļa Pāvila vēstules nav teoloģiski traktāti, bet tapa saistībā ar konkrētu draudžu dzīves situācijām. Pēc tam, kad apustulis bija dibinājis draudzes un to ticības dzīve bija stabilizējusies, viņš devās uz citu pilsētu, lai tur izveidotu jaunu kristiešu kopienu. Ja kādā no šīm draudzēm radās kāda grūtība, tad tā izsūtīja sūtņus vai vēstules, uz kurām Pāvils atbildēja un tādā veidā tapa viņa vēstules. Korintas draudzi veidoja pagāni un arī atgriezušies jūdi, un kā pirmkristieši daudzās draudzēs, gaidīja ātru Kunga atgriešanos. Šī pārliecība bija tik spēcīga, ka radās jautājums, vai vispār ir jēga strādāt? Tomēr gāja gadi, bet parūzija neiestājās. Šajā draudzē lielākā problēma bija sašķeltība, kas liecina, ka tā vēl nebija pietiekami nobriedusi un nedomāja vēl kā jaunais cilvēks, bet vecais. Protams, ka problēma bija arī tā, ka ne viss nams un ģimene pieņēma kristības, un radās jautājums kāda jēga dzīvot jauktās laulībās, kur viena no pusēm ir pagāns. Pāvils nebija revolucionārs un negribēja mainīt pasaules kārtību, un prata katrā sabiedrības stāvoklī iespēju svētdarīties.

Jaunā Derība izvirza lielas brīvības prasības pret Dieva mīlestības praktizēšanu laulībā, lai savā savstarpējā mīlestībā būtu arī kā nesalaulāti, tā it kā viņus nesaistītu nekāda cilvēciskā mīlestība (1 Kor 7, 29). Baznīcai ir nepieciešama jaunavības stāja, lai liecinātu, ka Tās būtība ir sekošana Kristum un vienotība ar Viņu. Laulībai arī ir nepieciešams jaunavības aspekts, lai būtu aktuāla arī pēdējo laiku perspektīva. Visa kristīgā dzīve virzās pie pēdējās stundas jeb “kairos” un tāpēc Pāvils droši varēja rakstīt, ka “laiks sarūk.. pasaules veidols zūd” (1 Kor 7, 29.31). “Kairos” arī no laulātajiem prasa nopietnu attieksmi, lai viņi dzīvotu tā “kā bez sievām” (1 Kor 7,29). Kāpēc Pāvils saka, ka celibāts valstībai ir pat labāks nekā laulība? Jo tas ir balstīts uz mūžīgo, nevis īslaicīgo. Pāvils apraksta savu dzīvesveidu, kuru raksturo radikāla šķīstība, paklausība un nabadzība. Tā kā viņa vārdi ir personiski, tie ir vēl pārliecinošāki.

Viņš brīdināja tos, kuri uzskatīja, ka laulības dzīve nesīs tikai laimi un prieku, jo tā grūta mīlestība. Līdzās savienības priekam pāri piedzīvo neapmierinātību, vilšanos un bēdas. Pāvils neatkāpās no Jēzus mācības, bet pasniedza to nedaudz savādāk. Jēzus neizcēla celibātu, norādot uz laulības dzīves grūtībām, bet uzsvēra brīvprātīgā celibāta grūtības. Savukārt Pāvils koncentrējās uz Debesu valstības vērtību, pretstatīdams to zemes lietu zūdošajai un pārejošajai dabai. Pāvils šķiet pārāk negatīvi attiecās uz precēta cilvēka spēju kalpot Dievam, iespējams, tas ir saistīts ar viņa klausītāju izpratni par laulību. Pagānu izcelsmes korintiešiem trūka ebreju tradīcijas, kas veidoja pamatu Jēzus mācībai par laulību un celibātu. Lai gan Kristus veica dažus labojumus ebreju izpratnē par laulību — iebilda pret šķiršanos un daudzsievību — viņš būtībā to apstiprināja. Korintieši laulību uzskatīja nevis par Dieva iedibinājumu, bet gan par laicīgu iestādi — veidu kā “lietot šīs pasaules mantas” (1 Kor 7,31). Laulības viņiem bija veids kā iekārtoties pasaulē un sabiedrībā, un Pāvils vēlējās mainīt šo uzpratni uz kaut ko daudz svarīgāku un šo pasaulīgo uzskatu par laulību pretstatīja Dieva valstības vērtībām.

Korintas draudzē bija arī askēti, kas atmeta seksualitāti un aicināja laulātos atturēties no dzimumdzīves. Pāvils atmeta šos uzskatus, bet paņēma dažus vērtīgus motīvus. Jāuzsver, ka kristietībā laulību vairs nevar skatīties bez celibāta un Debesu valstības aspekta. Laulība ir šīs pasaules institūcija un nevar kļūt par gala mērķi un tāpēc ir atvērta īstenība, un Kunga gaidīšanai arī šajā dzīves veidā ir jābūt spēcīgai. Pāvils pieredzēja kristīgo ticību apokaliptiskā kontekstā, kas ir svešs mūsdienu kristiešiem, jo mums attiecības ar Jēzu Kristu nozīmē pestīšanu un samierināšanos ar Dievu. Pāvilam Kristus nāve pie krusta un augšāmcelšanās bija apokaliptisks notikums un beigu sākums, un pasaule kādu mēs zinām izzudīs un tiks aizstāta ar jaunu un atjaunotu radību. Ticīgie dzīvo jaunajā laikmetā un pārstāv šo jauno, atjaunoto, izglābto radību, un tāpēc viņiem ir pienākums izturēties kā eshatoloģiski Kristticīgie. Tā kā ticīgie atrodas īpašā stāvoklī, viņiem ir pienākums izturēties noteiktā veidā. 7. vēstules nodaļā Pāvils mēģināja noteikt šādu uzvedību attiecībā uz laulību un izsaka to ar vārdiem “it kā nē”. Pāvilam tas, ka laiks ir īss ir svarīgs fakts un viņš šeit negrib tik ļoti izcelts pasaules beigas, bet mūsu šodienas raksturu un vērtību orientierus. Dievs mums dod laiku, kas ir maksimāli auglīgi jāizmanto un tāpēc šajā pasaulē nevar iekārtoties ērti un izdevīgi. Katrs Baznīcas loceklis ir aicināts iesaistīties tās misijā.

br. Jānis Savickis OFMCap