 |
| Apustuļa Pāvila 1 vēstules Korintiešiem pirmais vārds "Paulus", kurā attēlota tēlaina radība, kas atgādina kentauru ar uzvilktu loku un ar asti pakaļkāju vietā. Manuskripts no Veronas, Itālijā, 13.gs. pirmā puse |
28. janvāra svētdienā turpinām otrajā Vārda liturģijas lasījumā iepazīties ar Pirmās Pāvila vēstules korintiešiem 7. nodaļu, kas gadsimtu garumā ietekmē kristīgo doma par laulībām un celibātu. Šai nodaļai vijas cauri spēcīga eshatoloģiskā doma un tās ietekme uz laulības dzīvi, bet šīs svētdienas lasījumā šī doma nedaudz atkāpjas un pievēršas tam, lai kristieši būtu pēc iespējas brīvāki no pasaules rūpēm, lai uzticīgi rūpētos par Kunga lietām. Pāvils vēlējās atrast līdzsvaru starp vīriešiem un sievietēm, un uzsvera, ka laulība ir par “izpatikšanu” otrajai pusītei un raksturo to kā pasaules rūpes. Pāvils uzsvēra domu, ka izpatikšana Kungam ir kaut kas daudz vairāk nekā izpatikšana laulātajam draugam. Apustulis redzēja pamazām vēsturi ejam uz beigām un tas viņam liedza uzlūkot laulību īsteni sakramentālā veidā, un laulībā vairāk redzēja laicīgu institūtu. Jāņem vērā, ka šāds Pāvila domas gājiens nebija saistīts ar kādu nezināšanu, bet praktisks un tāpēc fragments noslēdzas ar vārdiem: “To es saku jūsu pašu labumam; ne lai jūs saistītu, bet lai jūsu dzīve būtu piedienīga un jūs neatslābstoši turēties pie Kunga” (1 Kor 7,35). 35. pants sniedz vissvarīgāko pavedienu visā nodaļā, lai noteiktu, kad laulība ir vai nav piemērota.
Pāvila apgalvojumi par laulību ir jāuzlūko plašākā kontekstā, jo pavirši skatoties viņa laulības teoloģija var likties visai ierobežota. Viņa skatījums uz laulāto savstarpējām attiecībām pat nelīdzinās visapgaismotākajiem grieķu-romiešu skatījumiem uz šo tēmu.* Pāvils vēlējās, lai ticīgie būtu bez rūpēm (1 Kor 7,32) jeb visām konkurējošām ikdienas raizēm, kas grib apsteigt Kunga lietas. Tāpat kā ciniķi, Pāvils, domāja par lielo laulībā nepieciešamās uzmanības daudzumu un uzskatīja to par “pasaules lietām”, kas novērš uzmanību no “Kunga lietām”. Viņam laulība un ģimenes dzīve nav daļa no ticīga cilvēka kalpošanas Kungam, bet gan konkurējošas intereses, kas neļauj netraucētu uzticību Kungam. Mūsdienu kristiešiem nav tādas pastarā dienas gaidas un mēs neskatamies tik saasināti un tramīgi uz laulības dzīvi un tuvo pastarā dienu, bet drīzāk padziļinām tās nozīmi pestīšanas plānā un iespēju sastapt Kungu īpašā veidā arī šajā sakramentā. Konsekrētā celibāta harizma, kas pirmkirstiešiem deva liecību par tuvo Kunga dienu mūsdienās ir mazāk lasāma zīme, bet ilgas pēc Kunga otrreizējās atnākšanas joprojām ir aktuālas un celibāta zīme ir svarīga. Katrā paaudzē Kunga gaidīšanu ir jāformulē jaunā veidā katrā aicinājumā.
Pāvila vārdi par sievietes rūpēm būt svētai miesā un garā (1 Kor 7, 34) var norādīt uz konkrētām korintiešu sievietēm, kuras darbojās kā pravieši (1 Kor 11,2-16). Viņš bija piesardzīgs, lai pārāk stingri nenostātos to pusē, kas aizliedz laulības, taču ir skaidrs, ka viņš uzskatīja, ka labāk ir izpatikt Kungam un kalpo neprecētam. Pat ja Kristus neatgriežas uzreiz, laulātā un bērnu rūpju risināšana atņem laiku no kalpošanas citu vajadzībām draudzē un misijā. 32.–35. pants piedāvā būtiskus norādījumus cilvēkiem jebkurā laikā un kultūrā, kas cenšas izlemt, precēties vai ne. Tā vietā, lai pieņemtu neskaitāmus citus kritērijus, ko iesaka sabiedrība, kristiešiem vajadzētu sev pajautāt, kurā stāvoklī – neprecējies vai precējies – viņi var vislabāk kalpot Kungam. Apustulis uzstāja, ka viņam interesē korintiešu dzīves un viņš meklēja to, kas ir viņu pašu labā. Pāvils rakstīja, ka negrib viņus “saistīt” (1 Kor 7, 35) un šis vārds norāda uz medību tēlu, tā it kā mest mezglu zvēram, jo viņš nevēlējās ticīgos notvert un ierobežot. Viņš vēlējās to, kas nodrošina labu kārtību, cienību un piedienību (gr. euschēmon), kas nodrošina pastāvību, uzticību (gr. euparedron) Kungam.
Kalna sprediķī Jēzus brīdināja savus sekotājus neļaut rūpēm par šīs dzīves materiālajiem aspektiem novērst tos no uzticības Dievam (Mt 6,25-34). Nabadzīgā atraitne (Mk 12,44) atdeva visu savu materiālo uzturu upurī Dievam. Varam pieņemt domu, ka precētam vīrietim vai sievietei, kam ir jārūpējas par savas ģimenes labklājību, būtu mazāka iespēja to darīt. Šī situācija ilustrē Pāvila domu, ka neprecētā dzīve arī savos pienākumos vienkāršāka un ļauj potenciāli vairāk veltīt laiku, līdzekļus un sevi Kungam, nekā tas būtu iespējams precētai personai, kas apzinīgi pilda laulības un ģimenes pienākumus, kas saistīti ar šo stāvokli. Pāvils saka, ka jaunavība ļauj cilvēkam būt svētam gan miesā, gan garā, tomēr viņš nesaka, ka laulātie pāri nevar būt svēti. Var likties, ka Pāvils ticīgos dala divās grupās, tomēr tas, ko viņš grib parādīt ir cilvēka gara stāvoklis un ikdienas dzīves raizes, kas var pārņemt sirdis tik spēcīgi, ka Kunga lietas atkāpjas otrajā plānā. Ticības dzīve katrā aicinājumā un dzīves situācijā jāveido tā, lai tā, pirmkārt, būtu atvērta uz Kunga gribu un viņa vadību, un tāpēc mūsdienās Baznīca vēlas, lai “pāri attīsta savu laulības identitāti, misijas apziņu, kas izriet no sakramenta… un pārus ir jāaicina piedalīties parastajā ģimenes kalpošanā savā draudzē vai baznīcas kopienā… Piemēram, jaunlaulātie var pakāpeniski tikt uzaicināti piedalīties jaunu saderinātu pāru grupu katehumenālajā sagatavošanā laulībām, kā arī kopienas dzīvē un jaunatnes kalpošanā, uzņemoties īpašas lomas kopienas organizācijā.” (nr. 84)*
* Brendan Byrne, Paul and the Christian Woman, Minnesota: Liturgical Press 1988, 25.lpp.
** Catechumenal Pathways for Married Life: Pastoral Guidelines for Local Churches by Dicastery for the Laity Family and Life, 2022 - 82.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru