Rom 16, 25-27, IV adventa svētdiena, B

Rom 16, 25-27

Eņģelis Gabriels pasludina Marijai
par Dieva Dēla ieņemšanu
Annunciation to Mary - Institute of Material Culture of the Middle Ages 
and the Early Modern Period, Austria - CC BY-NC-ND.
https://www.europeana.eu/item/15501/008632

Ceturtās Adventa svētdienas otrais lasījums ir ņemts no apustuļa Pāvila vēstules Romiešiem pēdējiem vārdiem, kurus parasti sauc par “doksoloģiju”. Vēstulē Romiešiem ir četri doksloģijas piemēri: Radītājs “ir augsti teikts mūžīgi! Āmen!” (Rom 1,25); “Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen!” (Rom 9,5) un “Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen!” (Rom 11,36). Doksoloģijas veids maz mainās, piemēram, vēstulē Efeziešiem ir nedaudz garāka (Ef 3, 21), bet izteiksmes tāda paši kā vēstulē Romiešiem vai citur (Gal 1,5). Vēstule noslēdzas ar norādījumu uz vien no pamattēmām par Dieva gudrību un tā ir cieši saistīta ar Iemiesošanās un Pestīšanas noslēpumu (1 Kor 7.24; Ef 3,9-10). Vēstuli Romiešiem caurvij vārdi: “Dievam, kas vienīgais ir gudrs, lai caur Jēzu Kristu ir mūžīgs gods!” (Rom 16, 27). Pestīšanas plānu caur Jēzu Kristu Dievs bija iecerējis no mūžiem un neatklāja to nevienam, bet pirmā norāde par Pestītāju ir lasāma Radīšanas grāmatā: sievas pēcnācējs sadragās čūskas galvu (skat. Rad 3,15). Pestīšanas vēsturē tas ir pirmais priekškara atvēršanas brīdis. Vārds “atklāt” “atvērt priekškaru” grieķu valodā ir “apokalypsis”. Priekškars tālāk tika atvērts patriarhu laikā, kad uzzinām, ka Abrahama “pēcnācējos tiks svētītas visas zemes tautas” (Rad 22,18) un vēl biežākas norādes uz Mesiju ir praviešu grāmatās.

Doksoloģija sākas ar apliecinājumu, ka Dievs var “stiprināt” (sal. Rom 1,11) ticīgos ar Pāvila “Evaņģēliju un un Jēzus Kristus pasludināšanu [gr. kērygma]”. Šis Evaņģēlijs un tā pasludināšana tālāk tiek paskaidrota kā “noslēpumu atklāsme”. Vēstulē Efeziešiem lasām, ka “tas ir noslēpums [mystērion], kas man ar atklāsmi [apokalypsin] darīt zināms” (Ef 3,3) un šī atklāsme ir īpaši dāvāta Pāvilam, bet šajā fragmentā nav šādas atrunas un "apokalypsis" ir pieejams visiem pravietisko grāmatu lasītājiem. Pāvils nepaskaido šo atklāsmi, kā tā notika, vai Svētais Gars tajā darbojas, individuālā vai kopienas līmenī, kādā konkrētā brīdī vai Rakstu iepazīšanas procesā. Vairāk var saprast jēdzienu "mystērion", kas saistās ar Jēzus Kristus kerigmu un Pāvla Evaņģēliju. Tālāk pantā aprakstīta noslēpuma slēpšana: “klusēts no mūžīgiem laikiem”, bet nākošajā pantā Pāvils raksta par “pravietiskajiem rakstiem” caur kuriem darītas zināmas Dieva pavēles (Rom 16, 26). Bet kā Izraela Raksti, kas tapuši klusēšanas laikmetā dara iespējamu iepazīt Kristus noslēpuma jaunumu? Noslēpums nav Raksti paši par sevi, bet drīzāk Kristus Evaņģēlija pasludināšana, jo Kristus atklāšanās jaunums piešķir jēgu pravietiskajiem tekstiem. Rezultātā Vecās Derības Rakstus var uzlūkot jaunā un retrospektīvā veidā, jo ja tie agrāk nesa noslēpumus, tad tagad tie ir atkarīgi no pašas Kristus atklāsmes. Tas nemazina Vecās Derības atklāsmes nozīmi, bet tas vienkārši nozīmē, ka Kristus notikums ir tas, kas ir hermeneitiski noteicošais, pārstrukturējot realitātes uztveri abās tās rašanās pusēs un tādējādi ļaujot lasītājam saskatīt kristīgās realitātes, kuras agrāk nebija pat iedomājamas.* Tas, ka pagāniem svarīgā loma saistībā ar Dieva iepriekš slēpto un atklāto noslēpumu ir viena no svarīgākajām patiesībām.

Senākie kristīgie teksti, kas norāda uz Noslēpumu ir meklējami starp apustuļa Pāvila vēstulēm. Jaunajā Derībā vārda “noslēpums” (gr. mysterion) dažādas versijās ir sastopamas divdesmit astoņas reizes un galvenokārt Pāvila vēstulēs. Tas nav pārsteigums, ka pirmie kristieši pieredzēja ticības īstenību, ka viņu dzīves ir Dieva Noslēpuma priekšā, kuru viņi nevar ar vārdiem aptver, bet pieredzēja to, ka Dieva darbi Jēzū Kristū piepildās arī viņu dzīvēs. Grieķiem “noslēpums” ir kaut kas noslēpts, kam tādam ir jāpaliek, kāda apslēpta mācība, iepzīstams vien ievadītajiem noslēpumainajā mācībā, bet Pāvilam “noslēpums” ir Jēzus Kristus Evaņģēlijs: redzams un atklāts notikums, kuru ir jāatklāj, jāatsedz un nav jāslēpj. Noslēpums ir jāatklāj visām tautām, bet tas pats par sevi nav aptverams un izsmeļams, un nenotiek vien pāgātnē vai intelektuālā apcerē, bet īstenojas tagadnē un ikdienas dzīves pieredzē. Lai izteiktu noslēpuma jēdzienu, Pāvils izmanto trīs vārdus: atklāt, parādīt un pasludināt. Pirmie divi vārdi attiecas uz Dieva darbību, bet pēdējais uz misionāru, jo bez misijas noslēpums paliktu klusējot. Pāvila noslēguma doksoloģija piedāvā plašu dievišķo plāna apkopojumu, kas pārsniedz, aptver un caurauž cilvēces vēsturi. Viņš mudināja Baznīcu Romā pielūgt Dievu (Rom 16, 25b-26). Svētajā Misē Euharistiskā lūgšana noslēdzas ar doksoloģiju Trīsvienības godam: “Caur Jēzu Kristu, ar Viņu un Viņā Tev, Dievam, visvarenajam Tēvam, Svētā Gara vienībā ir viss gods un slava visos mūžu mūžos” un visa ticīgā sapulce izsaka savu piederību un apstiprinājumu ar “Āmen”, un sākas Svētās Komūnijas rits, kurā mēs varam pieredzēt Kunga godību mūsu vidū - mūsu "tagad".

* T. J. Lang, Mystery and the Making of a Christian Historical Consciousness: From Paul to the Second Century, Berlin: Walter de Gruyter 2015, 16.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap