2 Pēt 3, 8-14, II adventa svētdiena, B

2 Pēt 3, 8-14

Kunga otrā atnākšana

Armēņu Evaņģēlija manuskripts no 1475.g.

Otrajā Adventa svētdienā kā otro lasījumu liturģija piedāvā fragmentu no Otrās Pētera vēstiles, kurā iedvesmotais autors risināja pirmkristiešu jautājumu par to, ka vēl nenāk gaidītā parūzija. Parūzija (gr. parousia) grieķiski nozīmē jaunu klātbūtni, atnākšanu, Pēdējie uzrakstītie Jaunās Derības teksti liecina, ka kristieši apzinājās, ka parūzijas kavēšanās var radīt ticības šaubas. Autors brīdināja, ka maldu izplatīšanās ir raksturīga laiku beigām un Jēzus jau teica, ka “daudz vilturs pravieši celsies un daudzus pievils” (Mt 24,11). Kādā veidā radās šo kristiešu krīze? Maldu izplatītāji, kuri bija grieķu filozofijas ietekmēti, apšaubīja pasaules radīšanu un atmeta cerību par otrreizējo Kunga atnākšanu: “kur paliek apsolījums par viņa atnākšanu [parousia]? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma” (2 Pēt 3,4). Maldu izpatītāji neatzina, ka Dievs radīja pasauli ar savu Vārdu un plūdi bija aizmetnis Pēdējai Tiesai; viņi nesaprata Dieva laika mēru: “Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena” (2 Pēt 3,8). Ja kādam liekas, ka Kungs kavējas, tad tāpēc, ka ir žēlsirdīgs, jo Viņš vēlas, lai neviens nepazustu un visi atgrieztos.

Pētera vēstule atbildēja uz šīm šaubām un norādīja uz Dieva uzticību, un to, ka Dievam ir savādāka attieksme pret laiku (2 Pēt 3,8; Ps 90,4). Dievs nekavējās ar saviem solījumiem, bet izrāda pacietību, lai visi varētu atgriezties. Kunga Diena nāks negaidīti un tāpēc visiem ir jādzīvo svēti un dievbijīgi. Laiku piepildījuma un mērķa aprakstīšanai autors lietos vārds “Kunga diena”, ko Vecajā Derībā aprakstīja jau pravietis Amos kā neizbēgams Dieva tiesas brīdis, kad tiks atklāts labais un ļaunais. Amos šo dienu iztēlojās kā cilvēku, “kas glābjas no lauvas un uzskrien lācim vai ieiet mājā, atspiež roku pret sienu, un iekož čūska” (Am 5,19). Laiku beigās Dievs piepildīs savu solījumu un radīs “jaunas debesis un jaunu zemi” (Is 65, 17; 66,22; Apd 21,1; 2 Pēt 3, 13). Izraelam apsolītā zeme bija “dzīvo zeme” (skat. Ps 27,13; 52,7; 142,6; Is 38,11), bet pagānu zemes bija “aizmirstības zeme” (Ps 88,13). Vēlāk “dzīvo zeme” bija uztverta daudz garīgāk un nozīmēja Mesijas valstību (Is 66,22) vai jaunā zeme svētīgajā apsolījumu laikā (Apd 21,1; 2 Pēt 3,13). Tad atklāsies Dieva Dēla valdīšana, kas izpaudīsies visuma pārveidošanā, nāks tiesas laiks un eshatoloģiskā drāma. Pirmbaznīca īpaši domāja par Kunga dienu, kas nāks kā zaglis naktī (1 Tes 5, 2-4; 2 Pēt 3,10, Atkl 3,3; 16,15).

Zagļa tēla mērķis bija uzsvērts parūzijas pēkšņumu un vēstules autors to aizņēmās no paša Kristus (Mt 24, 43-44). Cilvēks nevar paredzēt nākotni un pat ja kaut kas tiek skaitīts un rēķināts, prognozes ir kļūdīgas. Daudzus gadsimtus ir sludināts, ka nāk Kunga diena, bet visas šīs spekulācijas nav piepildījušās, jo Dieva laika mērs ir pilnīgi atšķirīgs no mūsējā. Kristiešu uzdevums nav satraukties par katastrofālajām beigām, jo Dieva plāni nemainās un ticīgo uzdevums ir palikt neaptraipītiem, bezvainīgiem un miera pilniem (2 Pēt 3, 14). Autora viens no mērķiem bija atmest tikai garīgas un individuālas ticības izpratni, jo ticība ļauj cilvēkam dzīvot laikā un telpā, lai zemes dzīves notikumiem piešķirtu jēgu. Dieva plašā pestīšanas plāna pieņemšana ļauj ticīgajam pieņemt šīs pasaules dzīvi. Kavēšanās patiesībā ir Dieva pacietības zīme, kas ļauj lielākam skaitam cilvēku nožēlot grēkus un šo domu gājumu pirmkristieši izsecināja no Vēcās Derības Dieva definīcijas “Kungs, Kungs! Dievs līdzcietīgs un žēlīgs, lēns dusmās un dāsns žēlastībā un patiesībā” (Izc 34,6).

br. Jānis Savickis OFMCap