1 Tes 5, 16-24, III adventa svētdiena, B

1 Tes 5, 16-24

Jānis Kristītājs liecināja
cilvēkiem par Kunga piedzimšanu (Jņ 1,1-24)
Franciskāņu Misāle no 14.gs. Francijas

Trešajā Adventa svētdienā Dieva vārda liturģija kā otro lasījumu piedāvā fragmentu no apustuļa Pāvila pirmās vēstules Tesaloniķiešiem nobeiguma. Pāvils no pēdējām lietām 5. vēstules nodaļā pārgāja pie paskubinājumiem un pamācībām (1 Tes 5, 11-22), lai izrādītu cieņu tiem kristiešiem, kuri cītīgi strādāja tai laikā, kad tesalonikas ticīgie gaidīja Kunga otro atnākšanu. Apustulis neiecerēja rakstīt sistemātisku teoloģisku apceri par eshatoloģiju, bet vēlējās piedāvāt noteiktus morālus un pastorālus kritērijus, kas vadītu ticīgo dzīves. Šīs svētdienas vārdi aicina uz prieku, kuru piepilda lūgšana un pateicība, un uzticība Dievam. Psalmu grāmatā var lasīt vārdus: “Es teikšu Kungu bez mitas, mana mute vienmēr viņu slavēs” (Ps 34,2). Pāvils bija šos vārdus paturējis sirdī, kad rakstīja savu vēstuli un lasām tos šī lasījuma sākuma: “Vienmēr esiet priecīgi! Lūdziet Dievu bez mitēšanās! Par visu esiet pateicīgi, jo tāds ir Dieva prāts Jēzū Kristū attiecībā uz jums visiem” (1 Tes 5, 16-18). Šī īsā pamācību virkne norāda uz kristīgās dzīves pamatiem (1 Tes 5, 16-18) un tie šeit ir izteikti diezgan vispārīgi un var attiekties uz jebkuru ticīgo grupu.

Neraugoties uz visām grūtībām par kurām rakstīja šajā vēstulē, Pāvils uzstāja, ka ticīgajiem vienmēr ir jāpriecājas, nemitīgi jālūdzas un visos apstākļos jāpateicas. Vārdi “vienmēr esiet priecīgi!” (1 Tes 5, 16) skan ļoti optimistiski un pacilājoši, bet kas tas ir par prieku? Interesanti, ka Pāvils pavēl priecāties. Pirmkārt, jāuzsver, ka šie vārdi nenozīmē labu pašsajūtu vai jautru noskaņu. Pāvils nevēlējās risināt labsajūtas uzturēšanas problēmas, bet rakstīja par daudz dziļāku prieku, kas pat nezūd skumju un bēdu ieskauts. Apustulim prieks ir Svētā Gara auglis (skat. Gal 5,22), jo šis prieks nav kaut kas, ko ticīgais pats var radīt sevī, bet varam būt atvērti uz to, jo tā ir Kunga dāvana. Pāvils lietoja grieķu vārdu “chairete” - priecāties un citā vēstulē (2 Kor 13,11) viņš prieku izprot kā vispārējo nostāju vai uzvedības veidu. Tā kā prieks ir Svētā Gara dāvana un cilvēkā nav prieka izcelsme, tad prieks ir veids kā cilvēki piedalās pestīšanas noslēpumos un kā žēlastības nāk caur tiem, lai pārvarētu visus šķēršļus, kas neļauj rīkoties saskaņā ar Dieva gribu. Šis prieks saistās ar pieredzi, kurā tiek dāvāta spēja pieredzēt Jēzus Kristus Evaņģēlija auglīgumu un šis prieks nenāk no cilvēka iekšienes, bet no “ārienes” jeb no Svētā Gara.

Nākošajā pantā Pāvils pievieno līdzīgu aicinājumu: “Lūdziet Dievu bez mitēšanās!” (1 Tes 5, 16), bet tas var neizsaukt tik pozitīvu reakciju ticīgajos kā pamudinājums priecāties, jo kā to var īstenot dzīvē? Ko šie vārdi nozīmē? Vai nemitīgu lūgšanu un vārdu plūsmu? Ja skatās uz draudzes dzīvi, kas ir garīgs un sabiedrisks organisms, kur brāļi un māsas lūdzas, pateicas un slavē Dievu, bet arī savā starpā lūdz un pateicas viens otram, dalās ar dažādām lietām, jautā un atbild, meklē un atrod, un veido tādu kristīgās draudzes ritumu kurā Dieva pielūgšana neīstenojas tikai vertikāli, bet šis dialogs aplipina visu kopienu. Kopīgs šiem trim pamudinājumiem ir uzsvars uz to izpildi visu laiku un jebkuros apstākļos; tas nenozīmē, ka cilvēkam jālūdzas nepārtraukti, bet gan to, ka viņš lūdzas regulāri un bieži. Pāvils piebilst, ka šāda dzīve ir iespējama, jo Dievs to vēlas; Viņš vēlas, lai viņa ļaudis būtu priecīgi, lūdzas un ir pateicīgi, un Viņš to dara iespējamu. Pāvila mācībā par lūgšanu bez pārtraukuma viņa vēstulēs bieži atkārtojas. Agrīnās kristietības harizmātiskais raksturs ir redzams pavēlē “Neapslāpējiet Garu” (1 Tes 5,19). Gars tiek uzskatīts par liesmojošu uguni (sal. Apd 2,3: “uguns mēles”). Galvenā Gara dāvana bija pravietojumi, kas, lai gan Pāvils to ļoti augstu vērtēja (1 Kor 14,1-5, 29-33), tika pakļauti ļaunprātīgai izmantošanai un tāpēc prasīja atpazīšanu un izšķirtspēju (1 Tes 5,21).

Pāvils neierobežojās teoloģisko dogmu izklāstīšanā par vispārējo augšāmcelšanos, bet vēlējās ilustrēt šīs patiesības pozitīvos aspektus konkrētā ikdienas ticības dzīvē un kā šī cerība ietekmē ģimenes dzīvi, darbu un attiecības kristiešu starpā un ārpusē. Uzmanības pievēršana Baznīcas dzīves ikdienas norisēm ļāva apustulim izklāstīt kristīgās morālās dzīves pamatpatiesības. Kristiešiem nav jāuzvedas kā grēka vergiem (Rom 6,6.16; 7,23), bet kā Dieva bērniem (Rom 8,14-17; Gal 4, 6-7) jeb tā kā dzīvoja Jēzus. Kristietis ikdienas meklē veidus kā iemiesot dzīvē augšāmcelšanās cerību un ir nopietni aicināts ņemt vērā eshatoloģiskās cīņas dramatismu (sal. Ef 6,12). Kunga gribas pieņemšana un pielāgošanās mainīgajiem apstākļiem prasa modrību un apdomību, lai neļautos pasaules maldiem, un tas nozīmē rūpīgu atlasīšanu un labā paturēšanu (1 Tes 5, 21). Lai Evaņģēlija mācība būtu pieņemta ir jāapzinās, ka prieks ir viens no kristietības atslēgas vārdiem un Svētajos Rakstos no Radīšanas grāmatas prieka par radību un cilvēku līdz Atklāsmes grāmatai prieks vijas cauri ir pa laikam savijoties ar bēdām un tumsu, bet galu galā triumfē Kunga augšāmcelšanā. Kristiešiem ir pamats priekam gan par pestīšanas pieredzi, gan no cerības par to, ko Dievs darīs nākotnē.

br. Jānis Savickis OFMCap