1 Pēt 3, 18-22, I gavēņa svētdiena, B

1 Pēt 3, 18-22

Agrīnā kristiešu apbedīšanas māksla no romiešu
katakombām, kas attēlo Noasu, šķirstu un balodi ar zariņu
3.–5. gs., Roma, Itālija

Gavēņa pirmajā svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums šogad ir fragments no Pētera Pirmās vēstules, kurā apustulis apskata Kristību noslēpumu. Šājā Pētera vēstulē, līdzīgi kā Pāvila teoloģijā, autors uzsvēra, ka Jēzus nāve un augšāmcelšanās atver cilvēkiem pieeju Dievam. Līdzīgi kā Vecajā Derībā no grēku plūdiem nedaudzi tika izglābti ar ūdeni, tagad visi cilvēki var tikt glābti ar ūdeni, kas neattīra miesas netīrumus, bet ar “skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos” (1 Pēt 2,20). Kristību dāvana saista ar jaunu dzīvi Kristus Garā. Kristītie ir kā jaundzimušie, kuri aug pateicoties garīgajam pienam - Evaņģēlijam. Kristus uzvara pār nāvi ir domāta visiem cilvēkiem, arī tiem, kuri dzīvoja pirms Viņa nākšanas pasaulē un tāpēc Kungs nokāpa šeolā, lai pasludinātu Priecīgo vesti. Sv. Irenejs komentējot Pētera vārdus (1 Pēt 3, 18-19) uzsvēra, ka “Kungs tāpēc nokāpa pazemes vietās, lai arī tiem, kas tur uzturas, aiznestu labo vēsti par savu atnākšanu, un ka pastāv grēku atlaišana tiem, kuri Viņam tic. Bet ieticēja Viņam visi tie, kuri uz Viņu cerēja jeb tie, kuri sludināja Viņa atnākšanu un veltījās kalpojumam Viņa plānā; un viņiem tāpat kā mums atlaida grēkus” (Adversus haereses IV, 27, 2). Pirmkārt, taisnīgie, pravieši un patriarhi.

Evaņģēlijs tika pasludināts visiem, pat mirušajiem. Kristus “devās pasludināt arī tiem gariem, kas cietumā” (1 Pēt 3,19). Šos vārdus jāuztver kā Labās vēsts sludināšana mirušajiem par kuriem Pēteris raksta vēstulē nedaudz tālāk (1 Pēt 4,6). Tā ir ļoti priecīga vēsts, jo Kristus nenācam lai tikai atbrīvot taisnīgo dvēseles, kas gaidīja Šeolā, bet deva pēdējo iespēju grēciniekiem, kuri tiek raksturoti kā plūdu paaudze. Pēteris vēlējās tēlainā veidā pateikt, ka Kristus pats nokāpa kapā un deva visiem cilvēkiem, kas jebkad ir dzīvojuši pirms tam, iespēju saņemt pestīšanu. Kristus nokāpšana pazemēs ticības apliecībā ir īsi pieminēta, bet plaši apcerēta apokrifiskajā kristiešu literatūrā, kas arī ietekmēja Lielās Sestdienas ikonogrāfiju.

Apustuļi un pirmbaznīcas vadītāji uzsvēra svēto ritu nozīmību. Marka Evaņģēlijs noslēdzas ar vārdiem: “Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts” (Mk 16,16). Šajos vārdos ir jāievēro cieša saistība starp iekšējo vērstību (ticība) un ārējo ritu (Kristības). Evaņģēlists Marks parasti tiek raksturots kā Pētera māceklis un Pirmā Pētra vēstule tāpēc uzsver Kristību pestījošo dabu. Pēteris atsaucas uz Noasa dienu plūdiem, kuros “astoņas dvēseles Dievs izglāba caur ūdeni” (1 Pēt 3,20). Kristības tagad ir tās kas glābj un tām ir jāsagatavo skaidra sirdsapziņa. Apustulis uzsvēra, ka Kristību fiziskās nomazgāšanas īpašības nav svarīgas, bet iekšējās pūles, “skaidra sirdsapziņa” jeb ja izmantot ebrejiu frāzi, tad “šķīstu sirds”, kā to ir izteicis Dāvids: “Šķīstu sirdi radi man, Dievs” (Ps 51(50), 12). Arī pravieši sludināja, ka pēdējās dienās: “Es slacīšu jūs ar šķīstu ūdeni, lai topat šķīsti no savas nešķīstības… Es jums došu jaunu sirdi un jaunu garu… un es jums došu savu Garu!” (Ez 36, 25-27).

Kristību ritā paredzētā iegremdēšana un iznākšana no ūdens Baznīcas tēvu mācībā visvairāk tiek apskatīta Vecās Derības tēlu kontekstā. No Tertuliāna, Aleksandrijas Didima un Jeruzalemes Cirila līdz Ambrolijam un Teodoram no Mopsuestas tēli ir ļoti līdzīgi un tas liecina, ka tā bija viena kopīga mācība no pašiem Baznīcas pirmsākumiem un šos tēlus un tipoloģiju varam atrast jau Jaunajā Derībā. Grēku plūdi ir viens no visbiežāk izmanotajiem kristību pirmtēliem, jo neviens cits tēls nepalīdz labāk atklāt patieso kristību simbolisma jēgu. Simbolikas pamatā nav nomazgāšanās, bet ūdeņi, kas iznīcina un tādā veidā varam šo notikumu sasaistīt ar Kristus nāvi. Secinājumi no šīs saistības ticīgajiem ir šādi, ka pasaulē ir grēks un Dieva tiesa iznīcina grēcīgo pasauli, bet taisnīgie tiek saudzēti, lai kļūtu par jaunās pasaules aizmetni. Šīs svētdienas lasījums to labi skaidro. Plūdi bija paraugs tam, kas piepildījās kristībās: kā grēcīgā cilvēce Noasa dienās tika iznīcināta Dieva tiesā un taisnīgie tika glābti, tā kristību ūdenī tiek iznīcināts vecais cilvēks un augšāmceļas jaunajai dzīvei.*

Pēteris piemin Noasu dienas, kad tikai astoņi cilvēki tika izglābti. Noasa un šķirsta motīvs bieži parādas kristiešu katakombu mākslā, kur tiek attēlota persona, kas lūgšanas stājā izliecas no četrstūrainas kastes un bibliskā doma kļūst skaidrāka, jo blakus tiek attēlots lidojošs balodis. Šis tēls simbolizē kristieti, kurš ar uzticību raugās ārā no pasaules niecības un nāves kapa uz patieso dzīvi. Balodis ar olīvkoka zariņu nes mūžīgā miera zīmi. Pēteris šo ideju izsaka vēstulē un saista ar kristībām: “tas ir pirmtēls kristībām” (1 Pēt 3,21). Noasa šķirsts ļoti agri kļuva par Baznīcas simboli. Ūdens, kas pārņem un iznīcina, vienlaicīgi ir ūdens, kas nes šķirstu un šai sakarā apustulis piemin kristības, kas dzēš grēku, dāvā dzīvību un nes kristieti pāri pasaules vētrām. Ūdens Noasa dienās bija nāves un iznīcības simbols, bet kristiešiem, kuri ir pieņēmuši kristības, kļūst par dzīvības simbolu un tādā veidā plūdi nes dzīvību tiem, kas uzticas Dievam. Astoņas izglābtās personas ir tēls astotajai nedēļas dienai jeb Kunga augšāmcelšanās dienai. Šķirsts simbolizē arī kristību avotu, kurā caur ūdeni dzīvību saņem visi, kas ietic Kunga augšāmcelšanai un caur “kristību šķirstu” ticīgie ienāk Baznīcā

* Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 70.75-78.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap