1 Kor 10, 31-11,1, Svētdiena VI, B

1 Kor 10, 31-11,1

Pāvils ar nimbu pie pults stāv ar četriem draudzes locekļiem
no Korintas. Viņiem priekšā stāv atvērtā tukša grāmata
uz kuru norāda Pāvils, bet daži draudzes locekļi pielūgsmē
pacēluši rokas. Manuskripts no Vācijas, 1441-1449.g.

11. februāra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmo vēstuli Korintiešiem un šajā fragmentā lasām kā apustulis liecina par labuma meklēšanu citiem un kā kristiešiem vajadzētu darboties sabiedrībā. Pirmkārt, lai ko kristietis darītu, vai tā būtu ēšana, dzeršana vai kāda cita darbība, tas jādara Dievam par godu. Otrkārt, neviena kristieša rīcība nedrīkst likt paklupt ne ebrejiem, ne grieķiem, t.i., tiem, kas atrodas baznīcā vai ārpus tās. Pāvils vērsa uzmanību uz saviem darbiem, jo viņš centās izpatikt visiem, nekad nemeklēdams savu ieguvumu, bet gan daudzu labumu, lai tie tiktu izglābti. Savu domu viņš noslēdza ar pavēli, ka korintiešiem ir jāseko viņa piemēram, kas ir Kristus piemērs. Vājākā brāļa faktoram ir jānosaka kristiešu rīcība un citu prioritātei jābūt galvenajai.

Katrs cilvēks vēlas rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu, lai nebūtu ne no viena atkarīgs. Cilvēku var kaitināt prasība būt uzmanīgam, jo kāds var ieļaunoties vai izbrīnīties par kādu plašāku vai šaurāku sirdsapziņu un uzvedību. Jēzus aizstāvēja savus mācekļus, kad citi kritiski skatījās uz to, ka viņi nemazgāja rokas vai neievēroja sabata priekšrakstus (Mk 2,23; 7,5). Jēzus uzsvēra, ka dievbijības prakses pašas par sevi nav ticības centrālās patiesības, bet pastāv tāpēc, lai cilvēks varētu tuvoties Dievam. Pirmā vēstule Korintiešiem risināja šāda veida jautājumus jeb spriedzi un ieļaunojumu, kas radās baznīcas dzīvē. Ticībā stiprie var kļūt nepacietīgi pret jūtīgajiem un vājakiem kristiešiem. Korintas draudzē bija kristieši, kas uzskatīja, ka elki neeksistē un tāpēc var ēst upura gaļu, bet bija arī skrupulozi domājoši ticīgie, kas domāja, ka ēšana neticīgo namā ir kā elkdievība. Pāvils meklēja ceļu starp galējībām, lai nodrošinātu kopīgu pamatu Baznīcai, dzīvojot patiesībā un žēlsirdībā gan tiem, kas atrodas iekšā, gan ārpusē.

Pāvils aizstāvēja iespēju est gaļu ar nezināmu vēsturi jeb tādu, kas bija izgājusi cauri pagādnu rituāliem un bija nopērkama tirgū un tādā veidā viņš vēlējās pēc iespējas mazāk aizvainot pagānus. Kristiešiem jāizvairās apvainot nekristiešus, bet jādara viss iespējamais savas ticības ietvaros, lai neaizvainotu tos, kuriem nākotnē cer sludināt vēsti par Jēzu Kristu. Pie jūdiem kristieši var griezties tad, kad izvairās no jebkādas saistības ar elkiem, bet uz grieķiem var būt atvērti tad, kad apstiprinoši atbild uz viņu ielūgumiem uz vakariņām, bet atturoties no elkiem veltītās gaļas. Baznīcai bija svarīgi pasargāt vājos no ieļaunojuma un arī nesaraut sabiedriskās saites un draudzību, kas deva evaņģelizācijas perspektīvas. Tā bija Pāvila pieeja, kurā viņš gribēja būt “viss visiem” (1 Kor 9,22) nemeklējot savu ieguvumu, bet citu labumu, lai viņi varētu tikt glābti. Viņš nevēlējās savu lielo cerību aizstāt ar skrupilozu evaņģēlija sludināšanu un prasībām, bet, pirmkārt, pievilkt cilvēkus pie Jēzus Kristus personas, tāpat kā Pāvils bija Kunga pārņemts.

Šīs svētdienas īsajā lasījumā ir trīs pavedieni. Pirmkārt, mīlestības ir katras kristīgās darbības pamatsprincips (1 Kor 10,31), kas nav saistīts ar paša labumu, bet Dieva godu. Divas frāzes “Kungam par godu” (1 Kor 10,31) un “nemeklēdams savējo, bet daudzu cilvēku labumu” (1 Kor 10,33) izsaka Pāvila domu, ka cita labuma meklēšana ir Dieva goda meklēšana. Otrkārt, sirdsapziņas pienākums ņemt vērā vājo sirdsapziņu un neierobežoties ar ticības brāļiem, bet aptvert arī ārieni: “Neesiet par klupšanu nedz jūdiem, nedz grieķiem, nedz Dieva draudzei” (1 Kor 10,32). Treškārt, Pāvils mēģinot pastiprināt savu domu gājienu pievērš uzmanību savai rīcībai, kas norāda uz Jēzus Kristus piemēru. Pāvila piemērs nav labs pats par sevi, bet gan tāpēc, ka tā ir Kristus uzvedība. Kristieša aicinājums, lai ko arī viņš dara, ir godināt Dievu un neiztapt cilvēkiem un tas nozīmē, ka nav jādzīvo izbaudot savu brīvību un savas tiesības, bet gan godinot Dievu. Tomēr tas nenozīmē, ka var kādu klupināt un ieļaunot. Mūsdienās izaicinājumi ir savādāki un kristiešiem jāizlemj ikdienā kādos pasākumos piedalīties un nepiedalities, lai liecinātu vai arī lai neieļaunotu ticībā vājos.

br. Jānis Savickis OFMCap