1 Kor 9, 16-19.22-23
 |
| Kristus dziedina Pētera sievasmāti,
manuskripts no Anglijas, 1350-1414.g. |
4. februāra svētdienā turpinām lasīt Pirmo Pāvila vēstuli Korintiešiem un šajā Vārda lituģijas lasījumā Baznīca piedāvā lasīt fragmentu no 9. nodaļas, kur apustulis parāda sevi kā Kunga Jēzus piemēra pārņēmēju, jo apgalvo, ka “esmu sevi padarījis visiem par vergu” (1 Kor 9,19). No Dieva Pāvils saņēma pavēli sludināt Evaņģēliju un tā nebija viņa izvēle, bet pienākums. Šeit atklājas jaunā žēlastības dzīve, kas balstīta žēlastībā un cilvēka iespējā brīvi to pieņemt. Savu darbības brīvību viņš parāda ar savu nesavtību un darbu bez samaksas. Pāvila stāja un Evaņģēlija sludināšana ir saistoša visiem, kuriem dzīves modelis ir liecināt par Jēzu Kristu. Šīs svētdienas lasījumā ir divas Evaņģēlija sludināšanas grūtības, kas Pāvila dzīvē izpaudās fiziskā darbā, lai neapgrūtinātu ticīgos par savu uzturēšanu un otra grūtība bija centienos pielāgoties dažāda veida klausītajiem (1 Kor 9,22). Pašaizliedzība bija neatņemams Evaņģēlija sludināšanas elements, kam piemēru deva pats Jēzus Kristus.
Evaņģēlija sludināšanai ir jāpakārto visas vajadzības un nekam nevajag aizēnot misiju dedzību. Šajā lasījumā Pāvils rakstīja ļoti personiskā veidā par sevi, jo uzsvēra, ka atteicās no tiesībām, kas viņam pienācās, lai tādā veidā sasnietu visus cilvēkus un tādā veidā dod kristīgās dzīves piemēru kura ir atvērta uz Kristus vēsti. Kā Kristus māceklis vēlējās, lai Kunga dārgumi nepaliktu viņam pašam un centās parādīt kristīgās brīvības būtību, kuras galvenais faktos ir uzticība Kungam. Pie cilvēkiem Viņš negāja kā kāds kungs ar nospiedošu patiesību, bet kā vergs, kurš ir gatavs kalpot visiem tiem, kam tas ir vajadzīgs. Evaņģelizācija no paša sākuma paredzēja solidāru apustuļa iesaistīšanos cilvēku dzīvēs pie kuriem tika sūtīts. Pāvils juta nepieciešamību dāvāt sev arvien vairāk un mīlestība pret otru cilvēku atklāj apustuļa dzīves vēl vienu svarīgu aspektu - brīvību, kurā viņš esot nepiederīgs nevienam kļuva par visu vergu, lai iegūtu pēc iespējas vairāk ticīgos. Pāvilam brīvība nozīmē spēju mīlēt un tāpēc arī vēlas būt viss priekš visiem un pielāgojas citiem. Pāvils precizēja sava apustulāta virzienu un uzsvēra, ka viņa īpašā misija ir Evaņģēlija sludināšana, kas viņu pārņēma pilnīgi un nepārtraukti. Viņš nonāca pie secinājuma, ka viņam nebija iemesla lielīties par Evaņģēlija sludināšanu un apzinājās savu pienākumu: “Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu” (1 Kor 9,16).*
Pāvils, rakstot, saprata personīgo un svēto atbildību par uzticīgu un pravietisku Evaņģēlija sludināšanu. Baznīcas pravietiskā kalpošana nav tikai mācība, tā ir dzīva mācība, Kristus dzīvās patiesības liecība, iekšēja mācīšanās, piedzimšana no Svētā Garā un misionāra sludināšana krusta neprātībā un Evaņģēlija skandāls. Austrumu Baznīcas pravietiskā kalpošana un sludināšana tiek pasludināts ikoniski ar nolūku izsaukt klausītājos grēku nožēlas, dziedināšanas un pestīšanas vēlmi. Dzeja, ko bieži sauc par “sirds valodu”, iespējams, ir visefektīvākais valodiskais līdzeklis, ar kura palīdzību cilvēks tiek pārnests ārpus vārdu burtiskās nozīmes uz lielāku pārpasaulīgo realitāti. Dzejiskās valodas neviennozīmība apvienojumā ar tēlainiem izteiksmes veidiem liek klausītājam attālināties no ārējās nozīmes un nonākt iztēles valstībā. Taču, kad dzeja tiek izmantota ikoniski, klausītājs netiek atstāts savas iztēles un fantāzijas lidojuma varā, bet gan tiek virzīts pašā dievišķās transcendences valstībā, lai atrodot savas sirds durvis, lai atklātu, ka tās ir Dieva valstības durvis. Sīrijas tēvi bija slaveni ar homiletisko himnu veidošanu — poētisku sprediķi, kas bija mistiski un kalpoja klausītāju aizvešanai “doksoloģiskās transcendences vietā”.**
Jēkabs no Sarugas (451-521) sīriešu Baznīcā pazīstams kā “Svētā Gara flauta un patiesās Baznīcas arfa”, homīlijās par Pāvilu cenšas attēlot apustuļa Evaņģelizācijas darbību tādā veidā, ka klausītājs kļūst par šo notikumu dalībnieku:
255 Kamēr es meklēju iespēju dzirdēt viņa balsi no Romas
ziņas nāk pie manis, ka viņš ir mests zvēriem Efezā. [1 Cor 15,32]
Kamēr klausos viņa runas skaņas Sīrijā,
Es griežos un dzirdu, ka viņš ir atgriezis Galatiju.
Kad es meklēju iespēju uzlūkot viņa skaistumu no Korintas,
260 viņš parādas man no Jeruzalemes ar svētajiem.
Ja eju pie jūras, es redzu viņu kuģa avārijā,
un uz sausas zemes, važās, tomēr viņš iet sludināt.
Viņš pamāca Kefasu [Gal 2,11] un attur eņģeli ar savu lāstu, [Gal 1, 8-9]
viņš ir apdomīgs Evaņģēlijā, lai tas nebūtu runāts neuzmanīgā veidā.
265 Kad tas ir lietderīgi, viņš kļūst kā jūds jūdiem [1 Kor 9,20a]
un kad ir nepieciešams, viņš dzīvo kā kāds ārpus Likuma. [1 Kor 9, 20b]
Viņš uzņēmās sāpes, kā viņš teica, lai iegūtu visus cilvēkus; [1 Kor 9,20-22]
viņam bija viena patiesība, tomēr viņš uzvedās atšķirīga atkarībā no apstākļiem.
Kad viņš sudināja, viņš bija partneris ar Garu savos vārdos;
270 bet kad pamācīja, viņš bija viens; tas nebija no Gara.
“Es runāju, nevis Kungs.” [1 Kor 7,12] Šeit viņš parādīja,
ka pat tad, kad viņš pavēlēja, viņš pamācīja un laboja tik labi cik varēja.
Kamēr Gars lika viņam runāt, lūk, viņš runāja;
un kad Gars lika viņam nedaudz atpūsties, viņš neatlaidās.
275 Tāpēc viņš rakstīja Timotejam,
“Pamāci laikā un nelaikā [2 Tim 4,2] un nebeidz”
Šim smagi strādājošajam nav laika apstāties un palikt mierā,
jo nebija laika, ka viņš nebūtu iesaistīts peļņas darba.
“es trīs gadus dienu un nakti neesmu mitējies ar
asarām ikvienu no jums pamācīt.” [Apd 20,31]***
*
Jānis Savickis, Bēdas man, ja es evaņģēliju nesludinātu (1 Kor 9,16) // Katoļu Baznīcas vēstnesis, 2022, nr. 9, 20-22.lpp. **
James Kenneth Hamrick, Orthodox Preaching as the Oral Icon of Christ, Orthodox Logos Publishing 2015, 55.lpp
***
Jacob of Sarug’s Homilies on Paul: On the Conversion of the Apostle Paul and a Second Homily on Paul the Apostle, Piscataway: Gorgias Press 2021, 92-94.lpp.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru