Apd 9, 26-31, V lieldienu laika svētdiena, B

Apd 9, 26-31

Jeruzalemē Barnaba ved Pāvilu pie apustuļiem. 

Apustulis Pāvils vēstulē Galatiešiem rakstīja: “es devos uz Jeruzalemi, lai iepazītos ar Kēfu, un uzkavējos pie viņa kādas piecpadsmit dienas” (Gal 1,18). Pāvils ieradās, lai “iepazītos ar Kēfu” (gr. historēsai Kefan) un grieķu vārdu “historēsai” var tulkot kā konsultācija, apspriešanās, iepzīties, apciemot. Lai vai kā mēs tulkotu šo vārdu, tad svarīgākais ir tas, ka Pāvils ieradās Jeruzalemē, jo juta vajadzību tikties un tuvoties Jēzus mācekļiem un atzīt Pētera īpašo lomu. Vēlme satikties ar Pēteri norāda uz to, ka Pāvils bija par viņu daudz dzirdējis visdrīzāk arī pirms savas atgriešanās, kad vajāja Baznīcu un iepazina tās locekļus un uzbūvi, un svarīgi bija tas, ko viņš dzirdēja no ticīgajiem un Kristus mācekļiem. “Iepazīt” Pēteri nozīmē arī nepieciešamību iegūt viņa atbalstu un akceptāciju Pāvila evaņģelizācijas darbam.

Piektajā Lieldienu svētdienā kā pirmo lasījumu lasām Apustuļu darba grāmatas fragmentu par Pāvilu Jeruzalemē, kas piedāvā evaņģēlista Lūkasa skatījumu uz šo notikumu, kuru Pāvils pieminēja vienā teikumā (Gal 1,18). “Ieradies Jeruzalemē, viņš mēģināja pievienoties mācekļiem, bet visi baidījās no viņa, neticēdami, ka viņš ir kļuvis par mācekli” (Apd 9,26). Jeruzalemes kristieši ar labu vārdu neatcerās Pāvilu, bet arī līdz viņiem varēja nonākt ziņas par viņa atgriešanos un tāpēc nav jābrīnās, ka neuzticējās viņam, jo iepriekš viņa uzdevums bija iefiltrēties un iznīcināt kristiešu kopienas. Jeruzalemē joprojām jūdi naidīgi attiecās pret Jēzus sekotājiem un viņi nemitīgi domāja veidus kā apturēt jaunās ticības izplatīšanos. Nav jābrīnās par šo neuzticēšanos, jo iespējami bija gadījumi, kad naidnieki iemanījās iefiltrēties kristiešu starpā. Baznīcai neuzticība pret neofītiem varēja kļūt par nopietnu problēmu un Jeruzālemē šī problēma bija visasākā, jo šeit viedokļu dažādība bija visizteiktākā.

Viņu attieksme līdzinājās mācekļu reakcijai uz ziņām par Kunga augšāmcelšanos (Lk 24,11.41) un tikai šeit bija nedaudz cita veida augšāmcelšanās, kurai bija jānotic. Pāvilam šādā situācija palīdzēja Barnaba, kura attieksme bija pretēja Jeruzalemes Baznīcas stājai, kur lielākā daļa juta bailes un tas neļāva Pāvilam izveidot saiti ar viņiem. Jeruzalemē Pāvils tagad bija viens, jo iepriekšējie sabiedroti jūdi bija viņa ienaidnieki, bet kristieši baidījās no viņa un vienīgi Barnaba viņu pieņēma, un kā tas kristietībā notiek, viens cilvēks var ienest lielas pārmaiņas. Barnaba bija otrais cilvēks pēc Ananija, kurš viņu pieņēma kristiešu pulkā un pēc tam viss notika pateicoties Barnabam, jo viņu saprata, iedrošināja un ievadīja apustuliskajā kalpojumā.

Raksti neko nepiemin kāpēc Barnaba bija tik labvēlīgi noskaņots pret Pāvilu. Barnaba pēc dabas bija iejūtīgs, jo savu zemi pārdeva un iegūtos līdzekļus ziedoja trūcīgajiem un arī viņa vārds “Bar-nabba” nozīmē iepriecinājuma/mierinājuma/padoma dēls. Aramiešu vārds “bar” nozīmē “dēls” un “nabba” nozīmē “pravietis”. Pravieša uzdevums bija dot padomu, mierinājumu un pamudinājumu, un tā kā Pāvils bija nonācija grūtā dzīves situācija, Barnaba sniedza viņam atbalstu, izrādot uzticību un laipnību. Abi Kunga mācekļi bija diasporas jūdi un abiem bija līdzīgs iekšējās pārveides ceļš. Barnaba stādīja apustuļiem priekšā Pāvilu un uzsvēra trīs lietas, ka Pāvils ceļā uz Jeruzalemi redzēja Jēzu, ar viņu runāja un drosmīgi sludināja. Ja redzēšana un runāšana bija vairāk Pāvila iekšējā pieredze un atklāsme - Kristus parādīšanās (kristofānija), tad sludināšana bija ārējā zīme tam, kas bija noticis ar Pāvila sirdi un ieteica apustuļiem atzīt, ka iepriekšējais sludinātājs ir kļuvis par jaunu cilvēku un ir vērts viņu pievienot Kunga mācekļu pulkam.

Pāvils Jeruzalemē runāja un debatēja ar hellēnistiem, un viņi reaģēja uz Pāvilu tāpat kā Damaskā: mēģinot viņu nogalināt, taču, tāpat kā Damaskā, šī sazvērestība pret apustuli kļuva zināma. Tāpēc kristieši viņu aizveda uz Cēzareju un tajā ostas pilsētā uzsēdināja uz kuģa uz dzimto pilsētu Tarsu. Pēc tam, kad Pāvils tika drošībā nosūtīts uz savu dzimto pilsētu, evaņģēlists Lūkass lasījuma noslēgumā ievieto plašāku kopsavilkumu par Baznīcas dzīvi. Baznīca bija atbrīvota no helēnistisko ebreju naidīguma, ko izraisīja Pāvila sludināšana. Visos trijos Palestīnas reģionos — Jūdejā, Galilejā un Samarijā — Baznīca pieredzēja miera laiku.

Evaņģēlists Lūkas šajā Rakstu vietā vēlējās parādīt Pāvila ciešo saistību ar Baznīcu un attēlo viņu kā pareizas mācības sludinātāju. Lūkas arī rakstīja par Dieva vārda panākumiem un veltīgiem ienaidnieku uzbrukumiem Pāvilā Damaskā un Jeruzalemē, jo viņš spēja uzvarēt strīdos un, kad viņi mēģina rīkoties vardarbīgi, viņš spēj izbēgt no viņu nagiem. Lūkass, kurš iepriekš Apustuļu darbu grāmatā rakstīja par Stefana nāvi, zināja, ka kristieši ne vienmēr spēj izvairās no moceklības, taču viņš zināja, ka ar Kunga palīdzību viņi spēj dot liecību, kuru nekas nevar apturēt. Lūkas ietvēra arī tādu pozitīvu aspektu, ka uzbrukumi Baznīcai ir ne tikai lemti neveiksmei, bet Viņa pieredzēja mieru un uzplaukumu (Apd 9,31), un vajāšanas ļāva Evaņģēlijai izplatīties arvien jaunās vietās. Pāvilam Jeruzalemē draudēja un viņš tika nosūtīts uz Cēzareju un Tarsu. Šajā Lieldienu svētdienā Evaņģēlijs pavēsta par Jēzu kā patieso vīnakoku (Jņ 15,1-8) un šis pirmais lasījums no Dieva vārda liturģijas parāda kā šie Evaņģēlija vārdi piepildījās Pāvila dzīvē, kurš kā zars tika uzpotēts vīnakokam, svātajai Baznīcai. Ja Jeruzālemes kristieši baidījās no Pāvila, Kungs nebaidītās savu vajātāju aicināt un pievienot kristiešu pulkam, un šis zars nesa ļoti bagātīgus augļus.

br. Jānis Savickis OFMCap