Apd 3, 13-15. 17-19, III lieldienu laika svētdiena, B

Apd 3, 13-15. 17-19

Pēteris sludina, manuskripts no Nīderlandes, 1275 - 1300.g.

Pirmie Evaņģēlija vēsts sludinātāji darīja to vienkāršā un īsā veidā: Jēzus ir Kungs, Dievs Viņu uzmodināja no mirušajiem, Jēzus glābj mūs no dusmām, kas nāk (skat. Rom 10,9; 1 Tes 1, 9-10). Pirmās Pētera un Pāvila misiju runas ir lasāmas Apustuļu darbu grāmatā (Apd 3, 19-26; 4, 9-12) un katrā runā ir tie paši pamatelementi par Jēzus Kristus pestījošo darbu, bet tikai dažādos veidos izvērsti. Šīs svētdienas pirmais lasījums piedāvā ieskatīties Pētera sludinātajā vārdā pēc tam, kad Pētera un Jāņa aizbildniecībā Jeruzalemes svētnīcā tika izdziedināts klibais. Pēteris raksturo Jēzu kā “Svēto un Taisnīgo”, kas Vecajā Derībā bija visupirms saistīti ar Dieva apzīmēšanu, un raksturo Jēzu arī kā “dzīvības devēju”, ko var skaidrot ļoti dziļā veidā, bet arī tiešā veidā kā atsauci uz iepriekš pieredzēto brīnumu.

Šajā fragmentā ir viens izteiciens, kuru vērts paskaidrot tuvāk. Svētajos Rakstos biežāk ir sastopama Jēzus “uzmodināšana” no miroņiem nekā augšāmcelšanās, kuras norises nodrošinātājs ir pats Kungs Jēzus. Jaunajā Derībā biežāk tiek lietots grieķu vārds “egethe” jeb “tika piecelts”. Evaņģēlisti (Mk 16,6; Mt 28,7; Lk 24,34; Jņ 21,14, Apd 3,15) un Pāvils lietoja vārdu “piecelt”, jo viņi gribēja izteikt vienu svarīgu doma, ka Jēzus augšāmcelšanās ir Tēva darbs Dēlam, kurš kļuva par cilvēku, un ka tas ir Dieva darbs, radījošs darbs. Tāpēc arī atbilstoši un bibliski ir izprast “uzmodināšanu no mirušajiem” kā jaunās radības sākumu. Augšāmcelšanos Rakstos bieži ievieto cīņas tēlā, kurā tika uzvarēta nāve, kas saskaņā ar Vecās un Jaunās Derības domu ir senākais ienaidnieks. Zināmā mērā tas ir mitoloģisks izteikšanās veids, kas labi saskan ar biblisko domu, jo tajā bieži radīšana tiek aprakstīta kā Dieva cīņa ar haosa spēkiem (skat. Ps 104,7; Is 51,9). Tomēr jāņem vērā, ka šajā cīņā ar haosa spēkiem īstenojas Dieva radošais darbs, kad Dievs rada pilnīgi kaut ko jaunu un Jēzus augšāmcelšanās pateicoties Dievam arī ir jaunās radības notikums.

Dievs savu radību uztver ļoti nopietni un tāpēc Viņa saruna ar cilvēkiem ir konkrēta, dzirdama un pieredzama. Jaunās un Vecās Derības Dievs ir tas, kurš runā, atšķirībā no elkiem, kuri ir mēmi un nevar runāt (Ps 115,4n; 135,15-18; Jer 10,5). Tāpēc Bībeles un kristiešu liecība par Dievu apstiprina, ka mūsu Dievs ir dzīvais Dievs (At 5,26; Joz 3,10; Jer 10,10; Dan 6,26; Mt 16,16) un nav pasīvs, kuru neskar tas, kas notiek pasaulē. Viņš ir “Abrahama Dievs un Īzāka Dievs, un Jēkaba Dievs” (Apd 3,13, skat. Izc 3,6; Mk 12,26n; Apd 7,32), kurš vēršas pie cilvēkiem, runā ar tiem, dod sevi un nekomunicē viņiem kaut ko neskaidru, bet dāvā pats sevi un tādā veidā caur savu vārdu ir klātesošs savas tautas vidū (Izc 3,14). Dieva Vārds nav tikai informācija, bet vispirms personiska komunikācija, kurā Dievs savas mīlestības pārpilnībā vēršas pie mums kā pie draugiem.

Lai tādu Dievu pieredzētu Pēteris aicina: “gandariet par grēkiem un atgriezieties, lai jūsu grēki tiktu izdeldēti” (Apd 3,19). Aicinājums uz atgriešanos nozīmē domāšanas veida maiņu no tīri cilvēciskas izpratnes un Dieva domas pieņemšanu. Dievs kādreiz caur pravieti Isaju sūdzējās, ka “manas domas nav jūsu domas” (Is 55,8), tomēr atgriešanās nav tikai saprāta problēma un nepietiek ar to, ka kāds zina, kas ir labs un automātiski tā rīkosies, jo mūsu ikdienas dzīves pieredze apliecina kaut ko pilnīgi pretēju. Grieķu vārds “matanoia” jeb atgriešanās ietver divas vārda saknes: “meta” - pāri, ārpus un "nous” - saprāts. Šis grieķu vārds labi skaidro, ka atgriešanās nav tikai intelektuāla darbība, bet ir kaut kas ārpus mūsu prāta, kas nāk no Dieva spēka un ir nepieciešamas, lai mēs atgrieztos ar Dieva žēlastību. Svētais Gars palīdz domāt dievišķi un arī dāvā spēkus, lai šo domāšanu ievadīt dzīves izvēlēs.

br. Jānis Savickis OFMCap