Is 54,4a.5-14
 | |
| Kristus Augšāmcelšanās, manuskripts Francijas, 1325g. Résurrection du Christ. autors Chrétien Legouais. Traducteur -1325 - National Library of France, France - No Copyright - Other Known Legal Restrictions. https://www.europeana.eu/item/9200519/ark__12148_btv1b100521650 |
Babilonas trimdas laikā, kad likās, ka viss ir beidzies, Dievs apstiprināja savu derību caur pravieša Isaja vārdiem un apliecināja, ka pat grēks nevar atcelt vai mainīt Dieva iejūtīgo mīlestību pret savu tautu. Pravietis Isajs ar pārsteidzošu vieglumu savij dažādas ticības patiesības, kuras ierasti mēs atdalām un apskatām atsevišķi: Dievs radīja pasauli un radīja arī Izraeli. Pravietis rakstīja par radīšanu un Izraela atbrīvošanu no Ēģiptes nebrīves vienā teikumā. Radīšana un atpestīšana saplūst kopā un gadrīz var to uzlūkot kā vienu Dieva pestījošās darbības dramatisko aktu.* Iespējams, radīšanu un pestīšanu pravietis savija kopā tāpēc, ka Izraelis atradās jaunā vēsturiskā situācijā, kurā konfrontējās ar milzīgo Babilonas impēriju un atsaukšanās uz Dievu un Viņa spēku bija jāveido vēsturiski daudz plašāk nekā iepriekš, kad tauta mazākā vai lielākā mērā redzēja tikai sevi.** Tagad viņiem bija nepieciešama daudz plašāka vēsturiskā un kosmiskā pasaules aina un tāpēc pravietis spēja šajā fragmentā savīt kopā intīmu Dieva mīlestību, pasaules un tautas radīšanu un pestīšanu.
Ticība tēvu Dievam ir praviešu darbības pamatlieta. Abrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs pats izvēlējās savus kalpus, kura vārdā pravieši darbojās, sludināja un īstenoja Viņa plānus. Dievs vada vēsturi un tautas. Lai aprakstītu šādu Dievu, pravieši atsaucās uz vēsturi un izmantoja cilvēku valodu un simbolus: Kungs ir ķēniņš, gans, draugs, līgavainis, tēvs. Pravieši arī aprakstīja distanci, kas pastāv starp Dievu un cilvēkiem, un uzsvēra to, ka šo klusēšanu pārvar Dieva uzsāktais dialogs un atklāšanās cilvēkiem. Dievs vēlas ar savu tautu uzsākt mīlestības sarunu un caur savu tautu ar visām tautām. Šis mīlestības dialogs, kuram Dievs ir uzticīgs, izveidojās derības ietvaros, bet cilvēks no savas puses bieži to lauza, bija neuzticīgs, vājs un grēcīgs. Šāda Dieva izpratne praviešiem ļāva iedziļināties cilvēku dzīvē un uzsvērt tās cieņu, jo Kungs nāca pie cilvēka, lai paceltu pie sevis.
Šajā pravieša Isaja grāmatas daļā četras reizes tiek pieminēta derība un šajā lasījumā tas skaidri izskan: “Gan kalni atkāpsies un pakalni saļodzīsies, bet mana žēlastība no tevis neatkāpsies un mana miera derība neļodzīsies” (Is 54,10). Babilonas trimdas iemītnieki nebija aizmirsuši pravieša Jeremija sludināto derības atjaunošanu, kuru solīja veikt Kungs (Jer 31,31-34). Derības pazīmes ir pilnīga Kunga lojalitāte pret savu tautu, kas Rakstos bieži tiek minēta kā līgava, un Kunga mīlestība pret viņu kā līgavainim (Is 54, 7-8). Derība ir pilnīgi brīvi dota Dieva dāvana, žēlastība Izraelim, kurā visu dara Dievs un kura žēlsirdīgā mīlestība ir lielāka nekā jebkāda cilvēka neuzticība. Isajam nācās atsaukties pat uz Noasa derību (Rad 9,9-11), lai uzsvērtu gaidāmo trimdinieku atgriešanos Jeruzalemē un šo notikumu lielumu. Tas nozīmē, ka šī atgriešanās neattiecās tikai uz pašu Izraela tautu, jo Noasa derība bija ar visu cilvēci, bet abas derības attiecas uz visu cilvēci un veido tās vēsturi. Ne velti pravietis Isajs uzsvēra, ka Izraela Pestītājs ir pasaules Radītājs. Pravietis jaunos - trimdas apstākļos interpretēja radīšanas un Noasa derības notikumu (Rad 1 un 9) un apstiprināja, ka Izraela izvēlētība un Dāvida dinastija paliek tā kā pestīšanas lēmums saglabāt visu radību dienu un nakti. Dievs saglabā savu uzticību pret tautu neskatoties uz savu spriedumu, bet šī uzticība ir arī garantija tam, ka žēlsirdīgais Dievs visu atjaunos un uzturēs.
Isajs bieži atgriezās pie Jeruzalemes motīva, ko sauca arī par Sionas meitu, kas simbolizē visu tautu. 54. grāmatas nodaļā Jeruzalemes idealizācija ir tēls trūkumam un pamestībai. Pateicoties iepriekšējo praviešu tēliem, Jeruzaleme tiek attēlota ar daudzām sievišķīgām īpašībām. Neauglīga sieviete (Is 54, 1-3), kas atgādina Sāru, kura saņēma solījumu, ka Abrahama pēcnācēju skaits būs nesaskaitāms. Pamesta sieviete (Is 54, 4-8), kuras jaunība atgādina Ēģiptes gadus un atraitnes posmu - Babilons trimdu. Tomēr šī situācija nebūs ilga, jo Dieva-Līgavaiņa mīlestība ir neizmērojami liela un mūžīga. Miera derība, kuru Kungs atjaunos, pārsniegs Abrahama derību (Is 54, 9-10) un pat Noasa derību ar visu cilvēci. Jeruzalemes atjaunošana ir garantija tam, ka Kungs dāvā pestīšanu savai tautai (Is 54, 11-17) un miers, taisnība un laime būs tās iedzīvotāju mantojums. Šajā Rakstu vietā pravietotā derība no vienas puses ir pestīšanas solījums un nevis tikai kā vienreizējs notikums, bet stāvoklis, kuram jāturpinās kā jauna pasaules kārtība un arī šeit var ievērot līdzību ar Noasa derību pēc grēka plūdiem, jo lietu kārtība tiek raksturota ar vārdu “miers” (ebr. šalom): miera derība. Jauno derību apstiprinās uz neatsaukšanu un tiks izveidota jaunās dzīves kopiena un mīlestība starp Dievu un Viņa tautu.
Isaja grāmatā ļoti izteiktā veidā visam tekstam vijas cauri vārds “svētais”, kuru pielīdz serafini un Dievs tiek saukts par “Izraela svēto”. Šajā vārdā ir ietvertas divas domas: “mysterium tremendum” jeb noslēpums, kas liek nodrebēt un “mysterium fascinosum” jeb valdzinošais noslēpums.*** “Jo tavs laulātais vīrs ir tavs Radītājs, Pulku Kungs ir Viņa vārds. Un tavs Pestītājs ir Israēla Svētais, Viņu sauc par visas pasaules Dievu” (Is 54,5). Vissvētais Dievs atklāj savu svētumu un tādā veidā svētdara tautu savam godam un pestīšanai. Dieva bardzība nav spontāna vai kāda kaprīze, bet Viņa dusmas ir zīme, ka ir iesaistījies cilvēku dzīvē personiski un dusmas iet kopā Viņa žēlastībai, kurās Viņš grib tikt vaļā no grēka. Pravieša Isaja grāmatā ir vairākas vietas, kurās Dievs runāja ar savu tautā tā kā nekad iepriekš (Is 40, 27; 41,10; 49, 14-16a; 54, 7.10) un pietuvojās savai tautai savos vārdos viņai tik tuvu izvairoties no visa tā, kas var izsaukt bailes, lai neatbaidītu tos, kas krituši garā. Pravietis mazina Dieva dusmu lielumu pret Izraeli un paredzamo sodu.
Dievs pravietim Isajam šajā lasījumā ir Radītājs, Pulku Kungs, Pestītājs, Izraela Svētais, visas zemes Kungs un Viņa vārdi ir maiguma pilni un apliecina, ka Dievs nevar aizmirst pirmo mīlestību (Mal 2, 14-15). Dievišķais Līgavainis runā tādā kā monologā un atzīstas savā mīlestības stāstā, kurā bija arī distance, bet divas reizes uzsvēra, ka attālums bija īss, kas ilga tikai “īsu brīdi” (Is 54,7.8). Dievs savu vaigu slēpj tikai uz brīdi un sods nekad nav Viņa pēdējais vārds un klusēšana ir neilga, bet Viņa mātišķā mīlestība (ebr. rahamim) ir milzīga, kas ir pretējs “brīdim”. Dievs mums atklājas un ienāk mūsu dzīvēs, lai mūs mainītu. Mīlestība maina to, pie kā tā tiek vērsta. Cilvēka tumsības var izgaismot un iedegt Dievs, kurš vēlas ienākt cilvēka netaisnībā, grēkā, bezcerībā un bezjēdzībā, lai dāvātu jaunu dzīvi, cerību, prieku un mieru. Tas viss var dzimt mūsos pateicoties Līgavaiņa dāvātai žēlastībai.
* Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume I: The Theology of Israel's Historical Traditions, Edinburgh: Oliver and Boyd 1973, lpp.137.
** Gerhard Von Rad, Old Testament Theology: Volume II: The Theology of Israel's Historical Traditions, New York: Harper & Row 1965, lpp.241.
*** Jānis Vanags, Baisais, valdzinošais svētums // Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, "A" daļa (sociālās un humanitārās zinātnes), 2016. gads 70. sējums 1. numurs, 7-14.lpp. http://archive.lza.lv/LZA_VestisA/70_1/2_Janis%20Vanags.pdf
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru