Ebr 5, 7-9, V gavēņa svētdiena, B

Ebr 5, 7-9

Sakramentu alegorija, Jēzus kā vīna spiedējs, šis attēlas parāda attiecības
starp Kristus Asinīm un Sakramentiem. Tā ir ka spēkstacija, kas nodrošina
septiņu Sakramentu žēlastības.
Manuskripts no 16.gs. Vācijas.

Piektajā gavēņa svētdienā kā otrais Dieva vārda liturģijas lasījums ir fragments no vēstules Ebrejiem daļas (Ebr 3,1-5,10), kura skaidro Kristu kā augsto priesteri, kurš ir ticams un žēlasirdīgs, un atklāj Kristus pilnīgās starpniecības īstenošanas nosacījumus starp Dievu un cilvēkiem. Tas ir iespējams, jo Kungs ir “žēlsirdīgs un uzticams augstais priesteris” (Ebr 2,17). Lasījums ir viens saturā bagāts teikums. Vēstule Ebrejiem grib parādīt nemainīgo ticības pamatu kristiešiem uz kuru var balstīt savu uzticību un prieku, un šis pamats ir Jēzus, augstais priesteris, kurš uzticas Dievam un ir žēlsirdīgs. Vēstules autors attēlo Kristu kā pilnīgu starpnieku starp Dievu un cilvēkiem, un parāda Viņa spēju dalīt ar cilvēkiem viņu vājumu un spēju nākt palīdzēt. Šo divu aspektu apraksts atklāj Kunga identitāti un tuvību Dievam un cilvēkiem. Šīs svētdienas lasījums parāda divus Kristus priesterībai raksturīgus aspektus: iedarbīga starpniecība pie Dieva un solidaritāte ar cilvēkiem. 

Neviens Jaunās Derības teksts tik daudz un dziļi neapskata Jēzus nāvi kā vēstule Ebrejiem, bet autors neraksta kā apustulis Pāvils vai Jānis, kuri Kristus zemes dzīves ceļš skaidroja mīlestības pilnā pavērsienā pie cilvēkiem, bet kā atpirkšanas sakārtošanu, kas tiek izprasta reliģiskā kulta ietvaros. Vecā Derība ir kā konteksts kurā var izprast, kas notiek, bet jau daudz augstākā līmenī un nevis vairs Jeruzālemes svētnīcā, bet debesu svētnīcā. Vēstule Ebrejiem piedāvā rituālu domāšanas veidu, kas mūsdienu cilvēkam ir kas grūti uztverams, bet tiklīdz cilvēki atklāj rituālu nozīmi, tad arī šī vēstule kļūst aizraujoša, jo izrādās, ka pestīšana var īstenoties rituālā. Jēzus upurī nesalika ārējās dāvanas kā Vecās Derības priesteri, bet savu vājumu un bailes, un Kungs pāriet no rituāliem upuriem ar materiālām lietām pie eksistenciāliem upuriem: bailes un paklausību.

Kristus kā priesteris ir ar līdzjūtīgu sirdi un to autors vēstulē atgādina vairākas reizes (Ebr 2,4.18; 4,15) un šajā Rakstu vietā tiek pamatots šis apgalvojums un, tāpēc Kungs tiek, pirmkārt, parādīts savā zemes dzīvē. Pieredze šajā pasaulē un ciešanas ļāva Viņa iziet cauri līdzjūtības skolai kopā ar cilvēkiem viņu cilvēciskajā vājumā un trauslumā, bet pēc augšāmcelšanās Kunga miesa ir pagodināta un nav pakļauta ciešanām. Pirmajā pantā (Ebr 5,7) autors uzvēra “lūgšanas un saucienus pēc palīdzības”. Bībeles kontekstā vārds “lūgšanas” šeit nozīmē lūgšanu, kas izriet no vajadzības, kas var tik izteikta svētnīcā un privātās lūgšanas, bet vārds “saucieni” nozīmē lūgumu pēkšņā vajadzībā, lai saņemtu atbrīvojumu no soda vai jebkādas nelaimes. Abi vārdi izsaka līdzīgu domu un parāda, ka šeit tiek aprakstīta uzstājīga, ilga, izturīga un pazemīga lūgšana. Kristus savas lūgšanas raidīja Dievam, kurš “spēj izglābt no nāves” (Ebr 5,7). Dieva spēks ir pretstatā Kristus nespēcībai, kurš atradās uz dzīvības zaudēšanas robežas un kā augstais priesteris saliek Dievam upuri ar savu pilnīgo paklausību pats sevi tik draudošā situācijā. Jēzus lūgšana nāves priekšā šajā Rakstu vietā parādīta kā liturģiska darbība, kā upura salikšana, taču viņa upuris nebija par saviem grēkiem, jo Viņam nebija grēku (Ebr 4,15), bet gan Viņa vājums un nespēks tiek upurēts. Kristus priesteriskais upuris bija Viņa dedzīgā lūgšana nāves priekšā, kad arī pieredzēja savu solidaritāti ar cilvēkiem.

Kādā veidā Dieva Dēls iemācījās “paklausību ciešanās” (Ebr 5,8)? Pirmkārt, ir jāuzsver, ka nav jāizprot šie vārdi tā it kā iepriekš Viņš nav bijis paklausīgs vai arī iemācījās tikai Ģetzemenes dārzā. Jēzus ir Dieva Dēls un vienmēr ir paklausīgs Tēvam, un arī savā zemes dzīvē tāds bija un ciešanas ir šīs paklausībs sekas. Visas ciešanas bija kā neatņemama Viņa paklausības sastāvdaļa un “iemācījās” šeit nozīmē to, ka labi zina, kas ir paklausība Dieva gribai nevis ārēji un akli, bet ļaušanās šai gribai. Cilvēku dzīvē pastāv zināma atšķirība starp to, kas ir teorētiska paklausība un to, kā labprāt paklausīt. Kristus ciešanas tiek aprakstītas kā priesterisks akts, kas uzņemas pirms nāves cilvēcisko trauksmi un padara to par lūgšanu upuri. Jēzus negribēja Dievam uzspiest savu gribu. Cilvēka dabai, kas ir grēka ievainota, jāmācās paklausība, lai varētu atgriezties un uzturēt attiecības ar Dievu.

Šīs svētdienas lasījums atklāj Kristus pashālo paaugstināšanos un parāda Viņu kā priesteriskās starpniecības veicēju. Kristīgajai lūgšanai jābūt apustuliskai un ir jāizsaka rūpes par tuvākā pestīšanu. Lūgšanai jābūt Kristus garā, kurš “savas zemes dzīves dienās ar skaļu kliegšanu un asarām” (Ebr 5,7) lūdzās par mums un nemitīgi debesīs un Euharistiskajā Upurī nāk kā starpnieks starp mums un Tēvu. Kristū izpirkšana, pārlūgums, aizbildniecība un starpniecība mijas un caurvijas, un šie jēdzieni pāriet viens otrā: izpirkšana kļūst par garīgu lūgšanu un aizbildniecība kļūst par dzīves upuri, kas salikta paklausības un mīlestības stājā. Kristus upurī lūgšana, lūgumi un ciešanu pilns paklausības upuris veido vienu veselumu, un Viņā lūgšana kļūst par miesu. Miesa nozīmē cilvēcisko tendenci, lai dzīvē gaidītu tūlītēju apmierinājumu un rezultātu. Vārdi, kurus izteica Jēzus Ģetzemenes dārzā ir garantija mums, ka Viņš pieredzēja vājumu un bailes Dieva prasību priekšā, juta ieļaunojumu no ciešanām, kas izskatījās, ka ir pretrunā ar Dieva uzticību un labumu. Kungs pieredzēja miesu ne tādā veidā, ka tai padevās, bet sajuta, ka tā bēg no ciešanām pat nākotnes labuma priekšā. Šādā situācijā Jēzus saprata, ka tikai lūgšanā var meklēt uzticību un iepriecinājumu.

Autors gan nepiemin nevienu konkrētu lugšanu no Jēzus dzīves, bet intensīvu lūgšanu apraksts atgādina Kunga lūgšanas Dievam pirms nāves sākot no Ģetzemenes dārza, kur uzsāka savu upuri un arī Viņa vārdos uz krusta. Evaņģēlisti gan nepiemin, ka Jēzus Ģetzemenes dārzā lūdzoties kliedza un raudāja, tomēr tiek uzskatīts, ka šī vieta vēstulē Ebrejiem attiecas tieši uz Ģetzemeni, bet var arī ietver citas Kunga daudzās lūgšanas. Jēzus kā cilvēces augstais priesteris pārvar priekš mums bailes no nāves un ir tuvu mūsu bailēm ar savu izpratni un līdzjūtību. Mēs baidāmies no nāves, slimībām, neveiksmēm, dažāda veida zaudējumiem, nodevības, attiecību trausluma un par visu, kas mums ir dārgs. Bailes var izsaukt dumpi un nepaklausību, un Jēzus pārvarēja to visu pilnībā caur uzticību Dievam, bet cilvēks glābjas naudā, varā un godā, lai pārvarētu savas bailes no nāves. Jēzus mūs māca, ka vienīgais veids, lai uzveiktu bailes ir uzticība Tēvam visās dzīves situācijās un īpaši tajās, kas ir patiešām grūtas: slimībā, neveiksmēs, ciešanās.

br. Jānis Savickis OFMCap