13. jūnija svētdienas vārda liturģijā lasīsim fragmentu no Ezehiēla grāmatas un šis lasījums mūs sagatavos un ļaus labāk izprast Evaņģēliju, kurā Jēzus stāsta divas līdzības par zemē iemeslu sēklu un sinepju graudiņu. Pravietis Ezehiēls savā grāmatā tēlaini rakstīja par Dāvida valstību un Dāvida pēcteča kļūšanu par ķēniņu. Jēzus ir šis ķēniņš, kurš Jaunajā Derībā valda nedibināja valsti, bet pasludina Dieva valstību. Pravietis Ezehiēls lietoja dažādas pravietiskas zīmes un vārdus, lai izteiktu spriedumu par Jeruzālemi un Izraeli (Ez 12-19 nod.). Ezehiēls salīdzināja Babilonas un Ēģiptes lielvaras ar diviem ērgļiem, kas cīnas savā starpā par ciedra galotni, kas simbolizēt karalisko jūdas namu (Ez 17). Līdzībā ciedru zaru paņem viens ērglis un iestāda auglīgā zemē, kur ciedrs iesakņojas, un pēc tam otrs ērglis dara to pašu. Pirmais ērglis ir Nabohodonozors, kurš aizveda jūdus Babilonas trimdā (597.g. pirms Kr.)(Ez 11-14.nod.), bet otrais ērglis ir Ēģiptes faraons ar kuru jūdi sadarbojās pret Babilonu, bet Dievs brīdinaja, ka šī sadarbība neizdosies. Šis zars nokalta atrodoties uz cīņas robežas starp impērijām, bet Dievs solīja nākotnē iestādīt šo galotni jeb Jeruzālemes ļaudis “visaugstākajā Izraēla kalnā”, lai kļūtu par “varenu ciedru” un zem tā zariem dzīvotu visādi “putni un spārnaiņi” (Ez 17,23), kas simbolizē pagānu tautas, kuras meklēs patvērumu pie Dieva. Ezehiēla grāmatā tiek gaidīta ne tikai Izraela atjaunošana, bet pagānu tautu atgriešanās un samierināšanās ar vienīgo Dievu.
Kāpēc Izraelim šis pravieša Ezehiela tēls bija tik svarīgs? Vecajā Derība Babilonas trimdas pieredze bija ļoti reāla un sāpīga. Babilonieši rīkojās ne tikai ļoti brutali, bet arī simboliski, jo centās iznīcināt jūdu valsts materiālās paliekas, atmiņu un ticību. Babilonas valdnieks Nabuhodonozors izsūtīja un padarīja aklu pēdejo jūdu ķēniņu Cedekiju (618-561 pirms Kr.), un publiski nogalinaja ķēnina bērnus, lai tādā veidā parādītu, ka Dāvida dinastijai un Dieva solījumam to sargāt ir pienācis gals. Noārdīja Jeruzālemes mūrus un atstāja to drupās, un tādā veidā parādīja, ka Dieva solījums sargāt pilsētu nepiepildījās. Kā vislielākais pazemojums bija Jeruzālemes svētnīcas nopostīšana un parādīšana, ka Babilonas dievi tagad valda pār jūdiem. Babilonas impērija mazo jūdu valsti uztvera kā nepaklausīgu provinci, kas sacēlās pret to un veidojas savienību ar Ēģipti, lai cīnītos pret Babilonu. Šādai valstij nevarēja uzticeties un tā bija jāiznīcina. Tā domaja babilonieši un bija pārliecināti, ka jūdi vairs necerēs, ka Dievs viņus atbrīvos, bet asimilēsies ar citam tautam kā tas notika ar seniem jūdu ienaidniekiem filistiešu un moabiešu, ta tām, kuras Babilonas valdīšanas laikā pārstāja eksistēt un saplūda ar citiem ļaudīm.
Daudzus pārņēma šaubas (Is 40,27) par Kunga spēku, rūpēm un solījumiem, bet citi saglabāja cerību un ātras pārbaudījuma beigas (Jer 27-29.nod.). Tautā radās jautājums, kas būs tālāk un ko darīt tālāk? Vai tauta izdzīvos vai arī asimilēsies ar citām impērijas tautām, kuras bija daudz attīstītākas un lielākas. Ticība un tas nozīmē, ka arī tauta saglabājas. Uzticība Dievam netika noplicināta un ticības un identitātes krīze, kuru gribēja radīt babiloniešī, nepanāca savus mērķus. Apstākļos, kad nebija Dieva klātbūtnes sajūta, pravietis Ezehiēls solīja, ka svētnīca un Dāvida dinastija tiks atjaunota neskatoties uz skaidrām ārējām zīmēm, kas norādīja uz pretējo. Ezehiēls pravietoja, ka Dievs paņems “ciedra galotni” un iestādīs vislabākajā vietā. Ciedrs (Izraelis) ir lielākais koks, kas pacelsies pāri visiem citiem kokiem (tautām); koks zem kura varēs paslēpties zvēri. Šāda varena koka motīvs parādās daudzu tautu dzīves ziņā. Tas būs kā dzīvības koks, kurš savus spēkus gūs no zemes ūdeņiem un dos patvērumu un barību visai radībai; tāds koks ir stabils un krāšņs, un sargā no nāves un sola drošību un ilgspējību. Jauniestādītais koks nedomās tikai pats par sevi un savu aizsardzību, bet uzplauks kā atvērta un droša vieta visiem. Dieva mīlestība un vēlme visus bagātīgi apdāvināt ir liela. Šajos Ezehiēla vārdos tiek atkārtos solījums, kurš tika dots Abrahamam (Rad 12,2-3). Svētajos Rakstos arī Kungs sevi raksturo kā koku: “Es kā zaļoksna ciprise - no manis tev augļi!” (Os 14,9). Bībelē pieminētie koka tēli ļāva Jēzum runāt par Dieva valstību kā lielu un zaļu koku, kurš aug no mazas sēklas (Mk 4,16-34).
Šajā fragmentā ērgļi vai lielvaras nav galvenie varoņi, bet Dievs, jo paņem ciedra galotni un iestādīs augstā kalnā. Nabuhodonozora vārdam un trimdai nebija galavārds un izšķirošā loma jūdu vēsturē, bet Dievam, kurš, neskatoties uz traģēdijām un bēdām, turpināja runāt caur praviešiem. Galotne par kuru raksta Ezehiēls arī norada uz mesiju, līdzīgi kā Isaja rakstīja par atvasi no Jesajas celma (Is 11,1). Dāvida pēctecis dāvās drošību un mieru visiem, kas patversies zem koka un visi apkārtējie koki zinās, ka Dievs patiešām ir klātesoss šajā kokā. Evaņģēlists Marks šīs svētdienas Evaņgēlija arī vēlas uzsvērt patvēruma un aizsardzības domu (Mk 4,30-32), lai parādītu Dieva valdīšanu. Šis koks neuzspiež savus noteikumus ar varu, bet piedāva vietu un iespejas katram augt un uzplaukt mīlestībā un patiesībā. Koka uzdevums ir padarīt Dieva klātbūtni pasaulē redzamu. Tāds ir arī Baznīcas un kristiešu uzdevums, lai pasaule mīlestības un vienotības liecība slavētu debesu Tēvu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru