Sof 3, 14-18a, III adventa svētdiena, C

Sof 3, 14-18a

Pravietis Sofonijs ar grāmatu

Trešā adventa svētdiena aicina uz prieku un īpaši skaidri tas atklājas vārda liturģijas lasījumos. Pirmais lasījums no pravieša Sofonija grāmatas (7.gs. pirms Kr.) mudina uz līksmību, jo Kungs ir klātesošs un uzveic ļaunā varu, kas cilvēkos iedveš bailes. Pravieša Sofonija grāmata ved savus lasītājus cauri divām pestīšanas vēstures drāmām: bojāeju un atjaunošanos, un šajā svētdienā lasīsim fragmentu no vārdiem par atjaunošanos. Pravietis Sofonijs pasludināja Kunga dienu un Izraēļa atjaunošanu. Līdzīgi kā par vairākiem mazajiem praviešiem, tā arī par Sofoniju nav atrodamas daudz ziņas. Pašā grāmatas sākumā (Sof 1,1) lasām Sofonija ģenealoģiju, no kuras var secināt, ka viņš visdrīzāk ir cēlies no Dāvida pēctečiem. Sākot savu grāmatu ar cilts koku četrās paaudzēs, pravietis parāda, ka viņš ir uzticīgs Kunga apsolījumiem un pieder savai tautai, pravieto saskaņā ar Dieva gribu. Grāmata kopumā ir visai drūma, bet pašās beigās pravietis iedrošināja tautu “dziedāt”, “gavilēt”, “priecāties” un “līksmoties” par Dieva pestījošo darbu. Viņš ļāva saviem lasītājiem iztēloties Dieva svētību un aicināja priecāties. Šis mudinājums nerodas no pašu cilvēku darbības un nopelniem, bet pateicoties Dieva klātbūtnei. Soda laiki ir beigušie un ienaidnieki aizdzīti, un Dieva mīlošā klātbūtne ir reāla un “aizdzen bailes” (1 Jņ 4,18).

Lai labāk izprastu šo pravietojumu ir jāņem vērā, ka “Kunga diena” jeb šajā fragmentā vienkārši “tā diena” ir ierasts jūdu izteiksmes veids, kas attiecās uz jebkuru svētnīcas kalendāra svētku dienu vai svētku laiku (Pashas svētki, Vasarsvētki u.c., skat. Lev 23). Vārdiem “Kunga diena” bija pozitīva un svinīga pieskaņa, kas saistījās ar sabiedrisko un liturģisko dzīvi. Sofonijs savā grāmatā šo dienu gan neattēlo kā priecīgu, bet kā soda dienu, tomēr grāmatas noslēgumā apstiprina, ka Kungs atjaunos attiecības ar savu tautu un iemājos tās vidū. Pravieša grāmatai cauri vijas liturģiskā nots un Kunga tiesa tiek aprakstīta kā liturģiski svētki (“Kunga diena”). Laiku piepildījumā tautas būs sagatavotas patiesai Dieva pielūgšanai ar “šķīstām lūpām” (Sof 3,9). Šķīsta/tīra/patiesa/skaista valoda ir liturģijas valoda, kura jau divus tūkstošus gadus izskan visos pasaules nostūros. Pazemīgie tiks glābti un sapulcināti pielūgsmes vietā (Sof 3,11-12) un svētkiem (Sof 3,17). Sofonija eshatoloģiskā cerība lūkojas tuvības atjaunošanā starp Dievu un Viņa tautu pateicoties liturģiskām svinībām atbilstošā vietā (Siona, Jeruzāleme) un pateicoties pārbaudījumiem, kas atjaunotu un nostiprinātu vienotību ticīgo starpā. Šāds skatījums uz īstenību atgādina debesu liturģiju, kas atklājas arī ticīgajiem, kas vēl dzīvo miesā.

Šajā svētdienā pravietis raksta par to, ka Kungs būs tautas “vidū” (Sof 3,15.17) un šie vārdi pasludina kristiešiem iemiesošanās noslēpumu. Kristīgajā tradīcijā Baznīca un arī Marija tiek identificēta kā Sionas meita un šo domu ļoti skaidri izsaka Katehisms apcerot lūgšanu “Esi sveicināta”: “Marija ir pilna žēlastības, jo Kungs ir ar viņu. Žēlastība, kuru viņa saņēmusi pārpilnībā, ir Tā klātbūtne, kurš ir ikvienas žēlastības avots. "Priecājies [..], Jeruzalemes Meita! [..] Kungs [..] ir Tavā vidū." (Sof 3, 14.17) Marija, kurā iemājo pats Kungs, ir Sionas Meita, Derības šķirsts, vieta, kur mājo Kunga godība: viņa ir "Dieva mājoklis pie cilvēkiem" ( Atkl 21, 3). "Žēlastības pilnā" sevi pilnīgi veltī Tam, kurš nāk iemājot viņā un kuru viņa dos pasaulei.” (Katoliskās Baznīcas Katehisms 2676). Baznīca ir Sionas meita, kas nodrošina Kunga klātbūtni savas tauta vidū.

Pozitīvais Sofonija grāmatas nobeigums iezīmē patiesību, ka Kunga dienā Dievs svētīs Jeruzālemi un tautas. Dievs sapulcinās izkliedētos un novietos tos sev līdzās kā Izraēla Ķēniņš (Sof 3,15). Pestīšana būs tik iespaidīga, ka pats Dievs pievienosies šim priekam (Sof 3,17). Ja pravieša Isaja grāmatā mesiāniskā persona ir parādīta kā kāds īpašs tēls, tad Sofonijs neizdala nevienu personu kā tikai Dievu, derības Kungu. Viņš ir Ķēniņš un valdnieks, kurš uzturēsies tautas vidū. Kā Dievs var tā iemājot cilvēku vidū? Ja skatās no Vecās Derības perspektīvas, šie vārdi tādā veidā nav piepildījušies.  Šis nobeiguma skaistais atjaunošanas tēls ienes saskaņu un mieru, jo ir skaidrs, kas valdīs un tas ir Dievs, kurš pakļaus visus naidniekus. Nebūs vairs iemeslu baiļoties, jo izbeigsies visas apspiedēju viltības. Dieva mīlestība ir pārsteidzoša un liela, jo Viņš vēlas būt kopā ar savu tautu. Dieva Dēls, Jēzus Kristus nāca pasaulē, dzīvoja līdzās cilvēkiem, tika nogalināt un augšāmcēlās. Apustulis Jānis šo priecīgo patiesību ir izteicis visdziļākajā veidā rakstot par Jēzu Kristu kā Vārdu, kurš iemājo mūsu vidū un ir Dievs. Kristiešu prieks nebeidzas ar Jēzus Kristus personu, bet turpinās un palielinās iepazīstot Svētā Gara personu, kurš tiek sūtīts mūsu vidū un sirdīs, lai atdzīvinātu mūsu ticību Jēzum Kristum. Kungs valda un ir mūsu vidū tikai tad, kad Svētais Gars iemājo savā tautā.

br. Jānis Savickis OFMCap