1 Tes 1,5c-10, svētdiena XXX, A

1 Tes 1,5c-10

Apustulis Pāvils tur rokās grāmatu un zobenu. 

Attēls no 1 Tes.

Manuskripts no Nīderlandes, Utrehta, 1443.g.

29. oktobra svētdienā turpinām lasīt Pāvila Pirmās vēstules tesaloniķiešiem pirmo nodaļu un šajā fragmentā uzmanība tiek pārvirzīta no evaņģēlistu sludināšanas un dzīvesveida uz tesaloniķiešu atbildi uz to. Ar Gara spēku Evaņģēlijs nonāca Tesalonikā, kad tika sludināts vārds, kuram sekoja dinamiska liecība. Vēstules autori ziņo, ka viņu lasītāji viņiem līdzinās un šie jaunpievērstie ir kļuvuši par paraugu citiem ticīgajiem. Pāvila vēstulēs atdarināšanai ir izšķiroša nozīme un citās vēstulēs viņš bieži liek saviem lasītājiem kļūt par viņa atdarinātājiem (2 Tes 3,7.9; 1 Kor 11,1; Filip 4,9). Šeit Pāvils apliecināja, ka tesaloniķiešu kristieši ir par viņa, līdzbiedru un Kunga atdarinātājiem. Tesaloniķiešu atdarināšana nozīmēja vārdu pieņemšana lielās bēdās ar Svētā Gara prieku (1 Tes 1,8) un viņu gatavība ar prieku pieņemt Evaņģēliju, neraugoties uz pretestību, padarīja viņus par Pāvila atdarinātājiem un patiesiem Jēzus Kristus atdarinātājiem. Pieredze liecina, ka ārēja opozīcija un vajāšanas bieži mudinās grupas locekļus rīkoties atbilstoši savas grupas mērķiem. Interesanti, ka kristiešiem, kuru ikdienas gaitās ir grūtības, šķiet pieredz lielāku prieku Kungā nekā tie, kuri dzīvo ērtākā garīgajā klimatā, tomēr kristieša prieku jānosaka nevis apstākļi, bet gan attiecības ar Kristu.

Pirms nedēļas svētdienā lasījuma pēdējais teikums uzsvēra četras sludināšanas lietas. Tesalonikas baznīca netapa pati par sevi, bet Pāvils, Sīls un Timotejs to iedibināja, jo pirms viņi ieradās pilsētā, tur nebija baznīcas un kad viņi aizgāja, baznīca bija iestādīta un iesakņojusies. Kā tas viņiem izdevās? Baznīcas dibināšana bija tiešs Evaņģēlija sludināšanas rezultāts, ko Pāvils attēlo ar četriem izteicieniem: (1) Evaņģēlijs izplatās “ar vārdiem”, bet ne tikai, (2) jo nāk arī "ar spēku" jeb veidu kādā vārdi tiek iemiesoti un īstenoti (3) ar noteiktību un pārliecību. Pāvila sludināšanai bija ne tikai spēcīgs efekts, bet arī pārliecinošs saturs un tāpēc viņš bija pārliecināts par savu vēstījumu, par tā patiesumu un atbilstību, un tāpēc drosmīgi to sludināja. (4) izteiciens “ar Svēto Garu” sasaistās ar iepriekšējiem trim punktiem. Apvienojot visus četrus izteicienus vienā domā var teikt, ka vārda patiesība, pārliecība, ar kādu mēs to runājam, un spēks kā tas ietekmē citus, nāk no Svētā Gara. Tās ir trīs autentiskās sludināšanas pazīmes (patiesība, pārliecība un spēks), kas izriet no Svētā Gara darbības.

Kas tā bija par pretestību, kas traucēja Evaņģēlija sludināšanai? Evaņģēlists Lūkas stāsta par pretestību ar kuru saskārās gan misionāri, gan ticīgie Tesalonikā (Apd 17,5-9). Tesaloniķiešu vēstulēs sniegtā informācija ir diezgan vispārīga, bet ir skaidrs, ka drīz pēc atgriešanās Tesalonikas ticīgie saskārās ar sociālo vai politisko vajāšanu no saviem tautiešiem. Tādējādi viņu pieredze ir līdzīga Pāvila un paša Jēzus Kristus pieredzei. Pāvils arī apliecināja, ka paradoksālā veidā Svētais Gars iedveš prieku ticīgajos, neskatoties uz viņu vajāšanām vai citām ciešanām (Rom 5,3). Tā kā viņi ciešanu vidū ar prieku pieņēma Kunga vārdu, viņi kļuva par piemēru citiem. Atdarināšana šeit nenozīmē tikai piemēru, bet arī ārējo notikumu līdzība viņu dzīvēs. Kad viņi saņēma vārdu, ar viņiem notika divas lietas: viņi pieredzeja bēdas jeb citi cilvēki sagādāja viņiem ciešanas un viņi bija priecīgi un šis prieks bija Svētā Gara dāvana, nevis viņu pašu darbs. Pirmkārt, viņi bija pievērsušies Dievam un atteikušies no elkiem (kas liecina, ka draudzē pārsvarā bija pagāni). Pirmajā gadsimtā tas bija ļoti svarīgs pierādījums patiesai ticības pieņemšanai un katrā laikmetā tā ir patiesa kristieša zīme, ka viņš ir novērsies no sava laika elkiem. Otrkārt, viņi bija nākuši kalpot dzīvajam un patiesajam Dievam. Ar negatīvu attieksmi pret iepriekšējo dzīvi vien nepietiek, jo ir jāuzņemās jaunās dzīves atbildību. Treškārt, viņi gaidīja otro Kunga atnākšanu.

Pāvils skaidroja kā viņš zināja, ka Dievs ir izvēlējies tesaloniķiešus. Izredzētības pierādījumi ir meklējumi Evaņģēlija ietekme uz evaņģelizējamiem (1 Tes 1, 6-10) un par to liecina tas, ka viņi pieņēma vēsti un atgriezās; viņi to darīja, neskatoties uz ciešanām; grūtos apstākļos viņiem bija prieks, ko varēja sniegt tikai Svētais Gars; viņi ātri kļuva par Pāvila un Kunga atdarinātājiem un pieauga līdz tādam līmenim, ka kļuva par paraugu visiem ticīgajiem Maķedonijā un Ahajā. Šāda pārveide notiek tad, kad cilvēkos darbojas Dieva griba. Salīdzinoši īsā laikā viņi kļuva par atdarinātājiem un viņu dzīvesveids bija pilnīgi atšķirīgs no tā, kāds tas bija pirms Evaņģēlija iepazīšanas, jo atgriešanās lika viņiem līdzināties Pāvilam un viņa biedriem. Pāvils vairākkārt mudināja sekot līdzi piemēriem (1 Kor 4,16; 11,1; Gal 4,12; Ef 5,1; Filip 3,17; 4,9; 1 Tes 3,12; 2 Tes 3,7.9) un nevilcinājās sevi parādīt kā atdarināmu, jo viņš savu dzīvi veidoja pēc Kristus parauga (1 Kor 11,1). Atdarināšanas jēdziens attiecas uz svētumu (1 Pēt 1,15–16), mīlestību (Mt 5,43-48; Lk 6,36; Jņ 13,34; 15,12) un ciešanām (Mt 16,24-25; Mk 10,38-39; Lk 14,27; Jņ 15,18-20; 1 Pēt 2,18-21) jeb trīs jomas, kas šajā vēstulē tiek aplūkotas vēlāk: svētums (1 Tes 3:13; 4:3.7); mīlestība (1 Tes 3,12; 4,9–10) un ciešanas (1 Tes 3,2-4).

Kādas ziņas izplatījās no Tesalonikas par tur dzīvojošajiem kristiešiem? Saskaņā ar 8. pantu tā bija viņu ticība Dievam, bet saskaņā ar 9. pantu cilvēki dzirdēja par viņu atgriešanos. Pēc tam Pāvils turpināja 9.b un 10. pantu, lai sniegtu trīsdaļīgu kristiešu atgriešanās analīzi, kas ir pilnīgākais stāsts par to Jaunajā Derībā. Atgriešanās ietver (1) saites saraušanu ar elkiem, (2) aktīvu kalpošanu Dievam un (3) pacietīgu Kristus gaidīšanu. Šie trīs soļi ir apkopoti darbības vārdos “pievērsāties… kalpotu… un gaidīt…” (1 Tes 1, 9-10). Ja pirms nedēļas lasījumā Pāvils slavēja draudzi par teoloģisko tikumu pieņemšanu - ticība, cerība un mīlestība, tad šajā svētdienā to, ka pieņēma vārdu pārbaudījumu vidū un pieredzēja Svētā Gara prieku. Pāvils apliecināja tesaloniķiešiem, ka viņi bija kļuvuši par ticības paraugiem, jo pateicoties viņiem, ticība izplatījās visā reģionā. Pirmais misijas solis nav saistīts ar efektīvu struktūru izveidi, bet drīzāk j;aatbild sev uz jautājumu: kāpēc mēs to darām? Misija tiek īstenota caur to, ka ticību kļūst par mīlestību mūsos un šī mīlestība ir atpazīstama tā, lai uzrunātu cilvēku sirdis.

br. Jānis Savickis OFMCap