1 Tes 1,1-5b, svētdiena XIX, A

1 Tes 1,1-5b

Pirmās vēstules Tesaloniķiešiem sākums ar iniciāli
'P'aulus, manuskripts no Lielbritānijas, 12.gs. 2 puse.
Paul from BL Royal 4 D VI, f. 166v autors Peter Lombard
Library, United Kingdom - Public Domain.
https://www.europeana.eu/item/2059209/data_sounds_K041534

22. oktobra svētdienā uzsākam lasīt fragmentus no apustuļa Pāvila vēstulēm tesalonikiešiem, ko lasīsim svētdienās līdz lituģiskā gada izskaņai. Šajā svētdienā tiek lasīts Pirmās vēstules tesalonikiešiem pats sākums, kurā Pāvils vērsās pie visai jaunas draudzes, kas bija tapusi pagānu vidē, lai tā paliktu uzticīga savai ticībai vienīgajam Dievam un Kunga Augšāmcelšanās notikumam. Izšķiroši bija atturēt jaunos kristiešus no atgriešanās elkdievībā un palikt šķīstiem un nelokāmiem līdz Kunga atnākšanai. Kopš Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās bija pagājuši aptuveni divdesmit gadi un nepastāvēja vēl nekādas pierakstītas Evaņģēlija grāmatas un Kristus persona un mācība tika sludināta mutiskā veidā. Pāvils tesalonikiešiem rakstīja pacmit mēnešus pēc draudzes izveidošanas (1 Tes 2,17; 3,1.5) un ši ir senākais rakstītais kristiešu teksts.

Tesalonikas pilsētā no vienas puses Pāvils sastapās ar daļas jūdu naidīgu attieksmi, bet no otras puses daļa jūdu un pagānu pieņēma viņus laipni, un tas ļāva viņam sludināt Evaņģēliju. Pasliktinoties kristiešu situācijai Pāvils vēlējās viņus apciemot, bet nevarēja un tāpēc sūtīja pie viņiem Timoteju, kurš apustulim atnesa mierinošas ziņas un tāpēc viņš rakstīja šo vēstuli, lai tādā veidā tā aizstātu viņa fizisko klātbūtni. Pāvils vēlējās viņus uzmundrināt un nepieļaut ticības atslābumu (1 Tes 1, 3-7; 3,2-10). Šī vēstule ir uzrakstīta ļoti personiskā tonī ar dziļām emocijām un veltīšanos sastaptajiem cilvēkiem, kas liecina, ka Pāvils bija ļoti pieķēries atgrieztajiem, kurus sastapa savā misiju ceļā. Pāvils rakstīja tiešā, sirsnīgā un vienkāršā veidā, un vēstule atspoguļo viņa rakstniecības sākuma posmu, kas izpaudās salīdzinoši spontānā veidā.

Vēstules sākuma apustulis uzskaita autorus un adresātus: “Pāvils, Silvāns un Timotejs tesalonikiešu draudzei” (1 Tes 1,1). Ja ņem vērā, ka šī vēstule ir senākais Jaunās Derības teksts, tad sanāk, ka Pāvila vārds ir pirmais uzrakstītais vārds Jaunās Derības grāmatā. Pēc tam seko teksts daudzskaitļa pirmājā personā, kas norāda uz to, ka tā ir kopīga vēstule, rakstīta ar kolektīvu autoritāti un kurus tesalonikieši pazina. Silvāns un Timotejs pavadīja misiju ceļā apustuli un no viņiem Pāvils saņēma jaunumus no Tesalonikas. Vēl vēstules sākumā parādās vārds “ekklēsia”, kas latviski tiek tulkāts kā “draudze”, jo attiecas uz lokālu baznīcu, bet tur kur uz vispārējo, var tulkot kā “baznīca”. Pāvila vēstulēs šis vārds parādās regulāri un šajā vietā lieto to pašā vēstules sākumā bez skaidrojumiem, kas liecina, ka tas bija pirmkristiešu starpā izplatīts vārds, lai apzīmētu savas kopienas. Vārda “ekklēsia” ir ietverta sasauktu personu kopa, kas saistās ar Vecās Derības izvēlētās tautas jēdzienu.

Pirmā vēstulē tesaloniķiešiem var ievērot, ka starp Pāvilu un šo agrīno ticīgo grupu izveidojās dziļa un cieša saikne. Vēstule ir piepildīta ar siltiem mīlestības vārdiem un augstu atzinību par viņu uzticību Evaņģēlijam (1 Tes 1,3-8; 2,13.17-19). Viņš baidījās, ka viņu ticība varētu tikt satricināta, jo aiziešana no iepriekšējās reliģijas un pieņemot jaunu dzīves veidu, radīja sabiedriskas sekas, atsvešināšanos no ģimenēm un draugiem, kā arī dažāda veida vajāšanas. Pāvils vēstulē slavēja jaunkristītos, ka neskatoties uz ārējās palīdzības trūkumu paliek uzticīgi Kristum un tieši tāpēc trīs pirmās vēstules nodaļas ietver lielu pateicību, kura tiek izteikta Dievam, jo kaut arī Tesalonikas kristieši bija nesen atgriezušies, dzīvoja saskaņā ar Evaņģēliju ticībā, cerībā un mīlestībā (1 Tes 1, 2-3). Kristiešu dzīve balstās uz savas gribas saskaņošanu ar Dieva gribu un šīs svētdienas lasījumā Pāvils pateicas Dievam par Tesalonikas draudzes ticības dzīves līmeni, kuru bija pirms kāda gada dibinājis, kad tur uzturējās vairākus mēnešus. Uzticību Jēzum Kristum palīdz nodrošināt teoloģiskie tikumi: ticība, cerība un mīlestība, kuru ievērošanai nepietiek tikai ar patiesības pieņemšanu, bet ir nepieciešams kristiešu kopdarbs, un tāpēc Pāvils šos tikumus apraksta kā dzīvus un iedarbīgus: ticība darbībā, mīlestība centībā un cerība izturībā.

br. Jānis Savickis OFMCap