Filip 4, 12-14.19-20, svētdiena XXVIII, A

Filip 4, 12-14.19-20

Pāvils no ieslodzījuma sūta vēstuli filipiešiem, 
manuskripts no Parīzes, 1275-1280.g.

15. oktobra svētdienas lasījumā no vēstules Filipiešiem, pēdējās nodaļas, Pāvils vēlreiz apskatot vēstules galvenās tēmas noslēdza arī savu pateicības izpausmi filipiešiem par viņu atbalstu apustulim ar doksoloģiju eb Dieva pagodinājumu, kas sasaucas ar vēstules sākumu (Filip 4,20; sal. Filip 1,11). Šajā lasījumā apustulis juta nepieciešamību darīt divas lietas: izteikt atzinību par dāvanām, kas tika sūtītas no Filipas draudzes, un tajā pašā laikā uzsvēra garīgās atkarības principu no Kunga, nevis cilvēka palīdzības. Filipiešu dāvanas viņam sagādāja prieku un uzmundrinājumu, taču viņš uz tām nepaļāvās, nedz lūdza papildus atbalstu. Līdzīgi kā citās vēstulēs, Pāvils var izskatīties nedaudz augstprātīgs, kad viņš apliecināja, ka ir iemācījies būt pašpietiekams (Filip 4,11-12) un knapi pasaka “paldies” (Filip 4,14), bet viņa tonis bija ne tik daudz augstprātīgs, cik apbrīnas pilns. Īpaši vēstulēs Korintiešiem (1 Kor 9,3-18; 2 Kor 12,13-16) Pāvils atteicās izmantot savas "tiesības" saņemt samaksu par savu apustulisko darbu, strādājot nakti un dienu, un neesot nevienam apgrūtinājums (1 Tes 2,9). Pāvilam bija grūts uzdevums, parādīt filipiešiem savu patieso attieksmi pret viņu atbalstu gan pagātnē, gan tagadnē, kā arī parādīt, ka viņa darbs nav atkarīgs vai motivēts no naudas ziedojumiem. Pāvils runāja no pieredzes, jo viņš bija piedzīvojis galējības: pārticību un nabadzību, un viņš zināja, kā pārvarēt abu pretstatu radītās briesmas un kārdinājumus. Pāvils esot cietumā nevarēja darboties no varas pozīcijām un vēlējās, lai filipieši zinātu cik augsti viņš vērtēja viņu mīlestības pilno rīcību. Pāvils vēlējās, lai filipieši zinātu, ka viņa prieks nav atkarīgs no viņa ieslodzījuma neērtībām un uzsvēra, ka viņam nav kādu īpašu vajadzību.

Šīs vēstules sadaļa būtībā ir pateicības izpausme filipiešiem par naudas dāvanu, ko viņi nosūtīja Pāvilam ar sava vēstneša Epafrodīta starpniecību. Pāvils vienmēr bija apdomīgs naudas lietās, lai neradītu priekštatu par sevi kā šarlatānu, jo naudas kāri filozofi senatnē bija bieži sastopami tādu pilsētu ielās kā Filipa. Šarlatāni ģērbās kā filozofi, un daudzi varēja iegūt sekotājus, kas bija gatavi ne tikai uzklausīt un pakļauties viņiem, bet arī sniegt viņiem materiālu atbalstu. Pāvils apzinājās šo līdzību un to, ka var rasties pārpratumi, ja viņš materiālā ziņā būtu atkarīgs no draudzēm, kuras viņš nodibināja. Lai gan viņš atzina principu, ka tie, kas ir atbildīgi par kristiešu kopienas garīgo audzināšanu, var lūgt kopienas finansiālu atbalstu, viņš parasti atteicās no šāda atbalsta, lai izvairītos no pat mājiena par negodīgumu saistībā ar Evaņģēlija sludināšanu. Tāpat kā ceļojošie filozofi, Pāvils sludināja gan brīvā dabā, gan izmantoja telpas.

Grieķu-romiešu kultūrā dāvanu apmaiņa bija būtisks draudzības element, lai gan morāli slavējami bija dot, negaidot, ka kāds atbildēs ar dāvanu. Tam, kurš guva labumu, bija jādomā kā atdot līdzīgas vērtības dāvanu. Aristotelis pat rakstīja, ka nevajadzētu draudzēties ar cilvēku, ja vien viņš nav gatavs atdot draugam labvēlību.* Pāvils vēstulē Filipiešiem lietotoja valodu, kurai ir raksturīga patiesai draudzībai un atspoguļo ciešās saites starp abām pusēm. Pāvils atzinās, ka filipieši ir devuši vairāk un ka viņam tagad ir atbildība pret viņiem, un tas viņam būs jāuztic Dievam, lai to izpildītu Kungs (Filip 4,19). Pāvils vēstulē atspoguļo siltas un ilgstošas attiecības, viņš ne tikai ar prieku saņem dāvanu kā zīmi par pastāvīgajām rūpēm, bet arī atgādina par savstarpējo apmaiņu un pieķeršanos, ar kuru viņi bija dalījušies pagātnē. Lai gan viņš pats nevarēja līdzvērtīgi atbildēt, viņš bija pārliecināts, ka Dievs no savas bezgalīgās bagātības Kristū Jēzū atlīdzinās ar dāvanām atbilstošā veidā. Dievs neizmērojami apdāvina savus bērnus, lai mēs mācītos paši dot bez skopuma un atlīdzības gaidām. Apustulis Pāvils priecājas, ka to pieredz savā dzīvē un Filipas kristiešu draudzes dzīvē, bet vēl vairāk līksmoja par to, ka viņi iemācījās dot un saprata dāvāšanas pashālo jēgu. un kuru kristieši gadsimtu laikā svin Euharistijā. Mūsu pateicība jeb Euharistija par Dieva dāvanām nekad nevar beigties un mūsu dzīvēs var piepildīties Kungam tīkamā veidā, kad pieņemam, izprotam un iemiesojam rīcībā Dieva dāvanas.

*Aristotelis, Nikomaha ētika VIII, 13, Rīga: Zvaigzne, 1985, 173-174.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap