Gudr 6, 12-16
Baznīcas liturģiskais gads pamazām tuvojas noslēgumam un Dieva vārds vērš mūsu uzmanību uz mūžību. Tomēr vārda liturģija to nedara, lai mūs satrauktu, bet lai atgādinātu par kristīgas dzīves gudrību, kas jāpielieto ikdienas gaitās, lai pastarā diena nebūtu pārsteigums vai nevēlama nākotne. Gudrība, kuru piedāvā mums Svētie Raksti nav tikai teorētiska vai laicīga. “Grieķi meklē gudrību” (1 Kor 1,22), savukārt, ebreji nepievērsa tik lielu vērību filozofijai, bet meklēja gudrību, kas nāca no Dieva un veda pie Viņa. Gudrs bija tāds cilvēks, kas savu dzīvi veidoja tā, ka tā virzījās pie Dieva. Laba dzīves māksla ir gudrība, pateicoties kurai cilvēks iepazīst sevi un pasauli, sasniedz briedumu un laimi, un viņa dzīve kļūst piepildīta. Bībele mums atklāj vēl kaut ko svarīgu, ka Dievs ir gudrības avots un devējs, un ka pats Kungs ir gudrība.
Vecās Derības gudrības grāmatas daudzās vietās māca, ka dievišķā atklāsme ir pieejama visiem cilvēkiem un nav ierobežota ar Izreali. Viena no šīm grāmatām ir Gudrības grāmata vai Sālamana gudrības grāmata, kas tika sarakstīta īsi pirms Jēzus Kristus piedzimšanas un arī ir pēdējā uzrakstītā Vecās Derības grāmata. Daudzās tradīcijās šo grāmatu sauc par Sālamana gudrības grāmatu, tomēr pats ķēniņš to nav sarakstījis. Tas nenozīmē, ka Dieva iedvesmotais grāmatas autors vēlējās apmānīt savus lasītājus, bet gan izrādīja apbrīnu Sālamana gudrībai. Grāmatas autors jāmeklē Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā (starp 220. un 50. g, pirms Kristus), kas tajā laikā bija grieķu pasaules intelektuālais centrs.
Grāmatas otrās daļas sākumā (Gudr 6,1-11,4) mēs varam izlasīt kā var atrast Gudrību. Iedvesmotais autors šo Gudrību saista ar pašu Dievu, kurš sevi padara pieejamu: “kas pēc tās [gudrības] agri ceļas - nepagurs, bet atradīs to vārtos piesēdušu” (Gudr 6,14). Gudrība pati meklē un vēro “vārtos” tos, kas tai iet garām “tādēļ ka pati tā sevis cienīgos meklē, visapkārt klaidojot, tiem ceļā labvēlīgi atklājas, ik domā pretī nāk” (Gudr 6,16). Autors vērsās pie jūdu kopienas ar pamudinājumu meklēt Gudrību. Viņš neuzlika nekādus ierobežojumus Gudrības meklēšanai (Gudr 6,1-15). Tā pati nāks pie tiem, kas būs cienīgi. Tā ir klātesoša visur un veido visas lietas, un tā nav ierobežota ar izvēlēto tautu. Visspēcīga un visur redzoša tā aptver visu. Pat viena maza vai neskaidri izteikta vēlme iegūt gudrību ir liels solis, lai to iegūtu, jo, “kas alkst [gudrību] - tos [tā] apsteidz, pirmā iepazīstinot ar sevi” (Gudr 6,13).
Gudrība, kas mūs vēro ir svarīga doma, jo kristīgā gudrība tieši izpaužas nepārtrauktā modrībā. Par šo modrību mēs lasām šīs svētdienas Evaņģēlija līdzībā par desmit jaunavām. Tas, ka gudrība varētu sēdēt pie mūsu nama durvīm, tā ir te pat blakus un tā nav tālu jāmeklē, bet tikai jāielaiž, ir ļoti vienkārša un dziļa doma. Cilvēkos var rasties vēlme doties uz tālām vietām un meklēt kādu patieso mācību, bet Raksti atgādina, ka Dievs jau meklē cilvēku un nav jābēg no savas īstenības, jo tieši tajā vēlas ienākt Gudrība. Gudrības grāmata atgādina vienu svarīgu noteikumu: “kas gudrības dēļ paliek nomodā, drīz būs bez šaubām” (Gudr 6,15). Brīvības sajūta un brīvība no bailēm par savu dzīvi un nāvi ir tas, ko dod patiesa gudrība. Grāmatas autors apbrīno gudrību un ir aizgrābts ar abpusējās meklēšanas spraigumu, kas noslēdzas ar tikšanos. Gudrība apsteidz mūsu vēlmes un pirmā atklājas. Tā vēlas būt klāt mūsu dzīves notikumos. Cienīgs cilvēks ir tas, kas to mīl, vēlas un meklē pat šķietami visnepiemērotākajos laikos - no rīta un vēlu vakarā, un visās dzīves gaitās, jo gudrībai ir vieta visur.
Ēģiptē dzīvojošais autors, vairākas desmitgades pirms Kristus, vēl nezināja, ka drīz pasaulē ienāks šī dievišķā Gudrība, kas patiesībā ir Persona, kļuvusi par miesu - Cilvēka Dēlu. Ticīgajiem Jēzus “Kristus ir Dieva spēks un Dieva gudrība” (1 Kor 1, 24), kas dāvā pestīšanu un aicina, lai visi nāktu pie Viņa (Mt 11,28) un klauvē pie mūsu durvīm (Atkl 3,20; Gudr 6,14). Jaunā Derība gudrību saista ar Jēzu. Cita gudrības meklēšana ir bēgšana no atbildes par savas pastarā dienas jautājumiem, kuriem atbildes atrodamas vienīgi iemiesotajā Gudrībā, Jēzū Kristū. Cilvēks meklē gudrību ar vēlmi padarīt savu dzīvi labāku, bet bieži savos meklējumos balstās tikai uz saviem ieskatiem, bet patiesa gudrība ienāk cilvēkā no Kunga un nevis no iekšējām spekulācijām, kas savu apstiprinājumu gūst iekšējā "es" bailēs par sevi. Gudrība ienāk tur, kur cilvēks nav noslēgts uz patiesību un spēj to ielaist iekšā.
Gudrība uz kuru aicina Kungs nav kāda elitāra, bet ir kaut kas vienkāršs - ticība, kas mani savieno ar Jēzus Kristu. Tā ir atvērta visiem. Jēzus Kristus sekotāji ir tie, ka pieņem patiesību, ka Viņš ir gudrība un spriež saskaņā ar šo domu. Pat ja kristietis ir ļoti vienkāršs cilvēks, tad viņš vairs nav aizmidzis, tuvredzīgs un pliekans, kas skatās tikai horizontāli uz pasaules notikumiem un iepinas tajos, bet vienmēr spēj paskatīties arī vertikāli. Kāpēc tas ir svarīgi ikdienas dzīvē? Pasaules notikumi, kurus mēs vērojam un pieredzam var mūs aizraut un ievilkt nevajadzīgās pārdomās, pesimismā un ideoloģiskās noskaņās, kas var sākt indēt mūsu dzīvi un ticību. Gudrība, kuru dod Kungs, vēlas, lai mēs vienmēr uzlūkotu Viņu, lai neieslīgtu pasaules apvārsnī, kas spēj skaidrot tikai šaurā veida sevi. Kungs ir tas, kas ar krusta gudrību vislabāk ļauj skaidrot un uzlūkot mūsu īstenību, kurā mēs dodamies uz mūžību.
br. Jānis Savickis OFM Cap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru