Ezehiēla grāmata 34, 11-12.15-17, Jēzus Kristus - visas pasaules Karaļa svētki

Ez 34, 11-12.15-17

Kristus, visas pasaules Karaļa svētkos pirmais lasījums vārda liturģijā tiek ņemts no Ezehiēla grāmatas, kurā pravietis raksta par Dievu kā labo ganu. Kaut arī gana tēls mūsdienu cilvēkam var būt svešs vai ikdienā nesastopams, tomēr nevajadzētu rasties grūtības ar šī tēla metaforisko izpratni. Vārds “gans” ietver noteikta veida pastorālo atbildību, kas mums saistās ar kāda publiska amata ieņemšanu. Gana tēma vijas cauri visai Bībelei. Pirmo reizi Dievs tiek nosaukts par ganu Radīšanas grāmatā (49,24) un gana tēls savu virsotni sasniedza Jāņa Evaņģēlijā (10,1-18), kurā Jēzus pats sevi nosauca par labo ganu. Ezehiēla grāmatā (34. nod.) ir sastopama garākā alegorija par ganu un viņa avīm Vecajā Derībā, bet otrā garākā ir Jāņa Evaņģēlijā (10.nod.). 

Senajā pasaulē ideja, ka tauta ir kā avis un valdnieks kā gans - dievišķs vai cilvēks - bija plaši izplatīta un cilvēkiem viegli uztverama: “Kungs ir mans gans...” (Ps 23), “jo viņš ir mūsu Dievs un mēs - viņa ganību tauta un avis, ko viņa roka gana!” (Ps 95,7). Vecajā Derībā Dievs ir tas, kas vada savu tautu, uztur un aizstāv. Ganības ir Apsolītās zemes materiālie labumi, bet garīgā ziņā - žēlastības, ko nodrošina baušļu ievērošana.

Ezehiēla grāmatas 34. nodaļā mēs varam iepazīt sliktākās un labākas gana izpausmes. Dievs nevēlas pieļaut, lai Viņa tautu vestu pašapmierināti un ar sevi aizņemti gani. Vēsts, ka Kungs pats vēlas nāk pie savas tautas nevar nākt bez sprieduma, ka tautas līderi ir neprašas. Izraela gani neprata rūpēties un aizsargāt Dieva avis, un tāpēc Kungs nolēma pats uzņemties šo darbu. Tieši tāpēc Viņš nolēma cilvēkiem dot Ganu, kas vedīs tautu tā, kā cilvēki to neprot. Šī vēsts visai Izraela tautai no vienas puses bija skumja, jo atklāja tautas līderu izgāšanos, bet no otras puses priecīga, jo apstiprināja Kunga vēlmi turpināt vadīt savu tautu. 

Šajā Ezehiēla grāmatas fragmentā Dieva pravietojums kulmināciju sasniedz vārdos: “Es pats būšu savu avju gans” (34,15). Kungs personiski darīs to, kas būtu jādara tautas ganiem un vēl vairāk. Šie vārdi ļoti izteiksmīgi piepildās Jēzus līdzībā par pazudušo avi, kuras atrašanas dēļ prieks būs lielāks nekā par “deviņdesmit deviņām, kas nebija nomaldījušās.” (Mt 18,10-14; Lk 15, 3-7). Kungs ne tikai meklēs un atradīs, bet veiks ar savām avīm jaunu izceļošanu (Ez 20,33-38) no nebrīves un ievedīs zemē, kur varēs rūpēties par tām. Cik pārsteidzoša ir doma, ka Kungs ne tikai atbrīvo no ierastiem ienaidniekiem, bet pat no paša valdniekiem! Izrādās, ka pie visa sliktā nav vainīgi ārējie apstākļi, bet arī pašu vainas. 

Kungs meklēs cilvēkus, lai tos glābu, pulcinātu, saistītu, barotu, stiprinātu un aizstāvētu. Dievs ir visvarens, tomēr savu varu Viņš izmanto mūsu labā un nevis ar varu uzspiežot mums savu kārtību. Viņš nevalda kā skarbs tirāns, bet veido attiecības ar savu tautu. Viņš vienmēr vēlas dot labu un tāpēc paklausība Viņam ir mūsu interesēs, bet nepaklausība apdraud mūs. Kungs vēlas sapulcināt svešumā izklīdināto tautu un to apvienot. Kunga vēlme iedibināt vienotību un neatstāt nevienu pazudušu attiecas uz cilvēkiem kopumā un uz katra cilvēka iekšējo pasauli, kurā nevar valdīt haoss un neskaidru spēku dominēšana. Jēzus pavēlēja saviem mācekļiem: “ejiet labāk pie Izraela nama pazudušajām avīm” (Mt 10,6). Šeit Viņš nedomāja tikai grēciniekus un atkritējus, bet par visu tautu, kas bija kā izklīdis ganāmpulks. Jēzus zināja, ka laiks ir pienācis, lai piepildītu Ezehiēla grāmatas pravietojumu un sāka pulcināt savu tautu. Pašiem ganiem nekas tāds prātā neienāca, jo tas bija pretrunā ar viņu šaurajām interesēm.

Tieši tāpēc Jēzus izvēlējās divpadsmit mācekļus, kurus ņēma no dažādiem zemes apgabaliem un no dažādām sociālajām grupām, lai skaidri norādītu, ka Izraels tiek pulcināts. Piemēram, ap sevi Jēzus pulcināja muitnieku Mateju (Mt 10,3) un Sīmani zelotu (Lk 6,15). Jēzus mazajā pulciņā bija divi tik radikāli pretēji cilvēki: pirmais sadarbojās ar romiešiem, bet otrais uzstājīgi noraidīja šo varu un viņa pārstāvētais grupējums cīnījās ar to. Mums šie fakti un skaitļa “divpadsmit” simboliskā nozīme neliekas tik spēcīga kā Jēzus laikā, bet toreiz tas pārsteidzošā veidā uzrunāja cilvēkus. Jēzus vēlējās sapulcināt ap sevi dažādas savas tautas cilvēku grupas un devās pie viņiem visiem - zeloti un muitnieki, nabadzīgie un bagātie, pilsētnieki un laucinieki, grēcinieki un taisnīgie. Tā Kungs rīkojas vēl joprojām. Caur savu mistisko Miesu Baznīcu - labais Gans - nemitīgi pulcina ap sevi cilvēkus, kurus mēs pat neiedomātos uzrunāt, bet Kungam ir savi apredzīgie plāni kā Viņš vada savu ganāmpulku.

br. Jānis Savickis OFM Cap