Mt 25. 14-30
19. novembra svētdienā turpinām pārdomāt kārtējo lasījumu par pastarā dienu. Pēdējā laika Evaņģēlija fragmenti uzrāda dažādus trūkumus ticības lietās un cenšas kristiešu uztveri novirzīt no šaura skatījuma uz savu dzīvi pie Tēva sagatavotajām bagātībām. Šīs svētdienas Evaņģēlija lasījums no Mateja Evaņģēlija atgādina līdzību par diviem kalpiem (24, 45-51), jo tekstā parādās saimnieks, kurš dodas projām un kaut ko uztic saviem kalpiem. Abām līdzībām ir raksturīgs ilgs gaidīšanas laiks un problēma, kurš būs sagatavojies uz atnākšanas brīdi? Atšķirība līdzībās ir tāda, ka līdzībā par diviem kalpiem tiek pateikts, kāds ir šīs gatavības kritērijs: "uzticīgais un gudrais kalps, ko kungs iecēla pār savu saimi, lai viņiem dotu barību īstā laikā" (24, 45). Šīs svētdienas lasījums jau tieši nedod šādu norādījumu, ko iesākt ar gaidīšanas laiku, bet aicina pārdomāt dažādu iespēju izmantošanu.
Talents senatnē bija ļoti liels naudas apjoms, bet Evaņģēlija kontekstā norāda uz konkrētām Debesu valstības prasmēm un iespējām. Iespējas, kas tiek dotas mācekļiem var ļoti atšķirties pēc rakstura un lieluma, bet kopīgs ir tas, ka tās ir uzticīgi jāizmanto līdz kamēr saimnieks atgriezīsies. "Gatavība" nozīmē uzticīgi izpildīt savus mācekļa pienākumus neatkarīgi no tā, vai tie ir lieli vai mazi. Saimnieks ir tas, kas piešķir atbildību. Kalps to nedara, jo citādāk tāds māceklis izvēlētos sev tādu talentu, ka pēc tam varētu sūroties, ka nevar panest, ka citiem iet labāk; vai arī uzlikt sev tik vieglu talentu un veiksmīgi visu paveiktu, ka pat vēl pietiktu laiks greizi paskatīties uz "neveiksminiekiem". Māceklim ir jāpieņem Kunga dotie talenti, nevis jāveido Dieva gribai paralēli projekti. Tātad, Kungs līdzībā nerunā par pasaulīgu naudas vienību, tā nav arī dāvana, ko mēs varētu kontrolēt, vai spēja ar kuru mēs varam lepoties, bet mūsu pestīšanas notikuma pieņemšana. Ja nebūtu mūsu dzīvē šāda Dieva dāvātā talenta, tad mēs paliktu mazu un ierobežotu notikumu varā, un nevarētu attīstīt patiesi dzīvu un rosīgu ticību.
Kungs atzīst, ka katrs cilvēks ir īpašs un atšķirīgs, un sagaida no mums saskaņā ar mūsu spējām. Neskatoties uz to, ka līdzībā sākotnējais atbildības līmenis un attīstības iespējas ar saņemto talentu palīdzību bija atšķirīgas, divi pirmie kalpi saņēma no kunga līdzīgu atzinību. Mazāks talentu apjoms neatbrīvo no atbilstošas piepūles. Trešais kalps neprata atpazīt savu saimnieka nodomu un kalpošanas vietā izvēlējās drošību. Cerot neko nesalaist grīstē viņš apstājās pie nekā nedarīšanas.
Iepriekšējā svētdienā uzsvērām moralitāti, tad šo svētdien it kā izejam citā līmenī. Šo divu svētdienu ietvaros var pat pieņemt tādu domu, ka moralitāte ir kā atspēriena punkts, pamats, lai turpinātu būvēt kristīgās dzīves ēku. Katrs cilvēks ir aicināts uz radošu sadarbību ar Dieva žēlastību. Kungs mums kaut ko uztic un dod brīvību attīstīt to. Greiza loģika būtu tāda, ka radošums būtu apmainīts ar moralitāti vietām. Ja mēs uz mūsu radošuma būvētu moralitāti, tad varētu sanākt visai bēdīgs sekas. Tas nav patiesības ceļš, bet šādi eksperimenti mūsdienu pasaulē ir iecienīti.
Kungs aicina ne tikai izveidot labus pamatus savā kristīgajā dzīvē, bet arī meklēt savu vietu pestīšanas plānā. Mēs neesam kā mazi bērni smilškastē, kuriem vecāki neļauj būvēt smilšu pilis, jo visu laiku paši rāda, kā viņi to bērnībā darīja un kā ir labāk un pareizāk. Tā var tikai ierobežot radošo garu. Kungs nav tāds. Viņš dod darbības lauku, laiku, brīvību un atbildību. Tagad redzam, ka Viņa "prombūtne" nodrošina mūsu briedumu. Kalna sprediķī (Mt 5-7) Kungs parāda mums īstenību, ko nevar ierobežot priekšrakstos, kur nav piespiešanas un ar baušļiem vien var nepietikt. Viņš ir "aizceļojis" un mums pašiem ir jāpārdomā, ko iesākt. Dzīvu attiecību veidošana ar Kristu liek cilvēkam iet tālāk par baušļiem, bet tie var būt kā atspēriens. Tādam māceklim ir jāpazīst savs Kungs un jājūt Viņa vēlmes. Tās ir daudz dziļākas attiecības nekā tikai prasības un aizliegumi.
Šie Kunga talenti nav tikai priviliģēto iespēja. Cilvēki, kas cieš neveiksmes, grūtības, ģimenes un darba problēmas var iebilst, ka viņiem nav laika un iespēju domāt par šādiem jautājumiem. Uzmanība visbiežāk tiek pievērsta trešajam kalpam. Bet, kas būtu, ka mums pašiem nezinot, mēs būtu šie labie un uzticīgie kalpi? Iespējams, šī līdzība to arī mums vēlas pateikt. Uzticība Kungam noslogotajā dzīvē var nelikties pārāk radoša, tomēr tā ir neizsakāmi liels mākslas darbs Kunga acīs, jo Debesu Tēvam rūp, ko Viņa bērni dara pasaules smilškastē.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru