At 4, 1-2.6-8, svētdiena XXII, B

At 4, 1-2.6-8

Pēdējā augusta svētdienā Dieva vārda liturģija pirmajā lasījumā piedāvā fragmentu no Atkārtotā likuma grāmatas. Lasījums ir daļa no plašākas Mozus runas un cenšas apkopot visu, ko grāmatā Mozus ir teicis, lai tautu pēc iespējas labāk sagatavot dzīvei jaunajā zemē. Atkārtotā likuma grāmata uzrunā tautu pirms ieiešanas zemē, kur tā no klejotāju tautas pārtaps par tautu ar savu zemi. Izraēlim bija nepieciešama izpratne un līdzekļi, lai skaidrotu un piemērotu Likuma prasības dažādām jaunām dzīves situācijām. Mozus šādu skaidrošanas tradīciju iedibināja, bet piekodināja ievērot baušļus nepieliekot neko klāt un nenoņemot neko nost (At 4,2).

Mozus atgādinājums turēt derību ir ļoti pārdomāts teksts (At 4,1-40), jo viņš pārrunājis iepriekšējos notikumus un tagad uzrunāja tautu par tagadni un nākotni, kas ļautu Jozum ievest tautu apsolītajā zemē labāk sagatavotu. Kaut arī viņi lūkojās saņēma apsolīto zemi, viss bija atkarīgs no paklausības: vai Izraēlis ievēros šos Mozus vārdus? Tātad zeme bija cieši saistīta ar paklausību. Svarīgi, ka baušļi bija jāievēro - tie, kurus Mozus mācīja un apstiprināja. Šis nosacījums, lai ieietu zemē bija aktuāls arī Babilonas trimdas laikā. Izraēlis bieži savā vēsturē nostājās izvēles priekšā. Ja izvēlējās neievērot baušļus, tad cieta zaudējumos un pat pazaudēja zemi. Paklausība bija veids kā piedzīvot derības svētības - Dieva tuvības pestījošais spēks un patiesa taisnīguma pazīšana. Jāņem vērā, ka Atkārtotajā likumu grāmatā paklausība tiek prasīta no sirds (6,5; 10,16) un tas ļoti atšķiras no šauras un sausas paklausības normām.

Mozus skaidroja Likumu, kuru viņiem bija jāņem sev līdzi, jo Mozus pats neiegāja zemē, bet runāja ar viņiem pie Jordānas upes un tāpēc skaidroja tautai to visu, lai bez viņa klātbūtnes viņi varētu dzīvot. Tāpēc Mozum bija tik svarīgi īsā un koncentrētā veidā pavēstīt par Likumu. Pirmkārt, viņš uzsvēra paklausību likumam un skaidroja to saistībā ar gudrību. To ko citas tautas vēl joprojām meklē, Izraēlis bija atradis Dieva gribas atklāsmē uz Sinaja kalna. Dievs atšķīra Izraēli no citām tautām (Izc 33,16) un šajā fragmentā tiek precizēts, ka dievišķā gudrība ir tā, kas viņus izdala starp tautām. Mozus atgādināja, ka Dieva griba tika dota Likumā pie Sinaja Kalna (Izc 20,18-19) un svarīgi bija uztvert būtību, ka gudrības pamatā ir Dieva bijība (Izc 20,20). Svētie Raksti ļoti skaidri pavēsta, ka “Gudrība sākas Kunga bijībā” (Ps 111,10).

Lasījuma otrajā daļā (At 4,6-8) Mozus sniedza pamatojumu kāpēc Izraēlim ir atšķirīgs aicinājums un identitāte salīdzinot ar citām pasaules tautām. Izraēlis izšķirīgā un apzinātā veidā izvēlējās paklausību Dievam atklāti citu tautu priekšā. Mozus uzsvēra pretstatu starp derības tautu un citam tautām. Viņš iecerēja, ka Izraēlis apžilbinās citas tautas, jo tās redzēs kāda veidā derība tiek praktizēta izvēlētajā tautā. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem. Divas reizes vienā teikumā 

Mozus lieto frāzi “gudrs un saprātīgs” (At 4,6). Ierasti Bībeles likuma tekstos nerunā par gudrību un saprātību. Tas vairāk attiecas uz Bībeles gudrības grāmatām. Šie vārdi norāda uz apzinātu, pārdomātu un pragmatisku rīcību. Piemēram, Radīšanas grāmatā Jāzeps bija “saprātīgs un gudrs vīrs” (Rad 41,33.39). Viņu neapbrīnoja par to, ka viņš ir dievbijīgs vai kārtīgs Dieva pazinējs, bet gan tāpēc, ka efektīvi darbojās pasaules lietās. Līdzīgi Mozus aicināja Izraēli nebūt tikai šauri un ierobežoti reliģiozai tautai, bet arī efektīvi darboties pasaulē kā viena tauta. Ja tauta būs paklausīga Dievam, tā piedzīvos labklājību un veiksmi. Mozus uzsvēra, ka paklausība Dievam pasaulē patiešām darbojas un ir vērts par to rūpēties. Ja šāda gaisma sāktu spoži spīdēt, tad tā nonāktu līdz pat pagāniem.

Šis lasījuma arī uzsver to, ka Dieva gudrība ir pārāka par cilvēka gudrību, bet kārdinājums tāds, ka citu tautu priekšā Izraēlis varētu justies mazvērtīgāks, jo tautu pasaulīgā gudrība varētu būt pārāka. Tā mainās un pielāgojas laikiem un apstākļiem. Dieva dotā gudrība nav tāda un tā paliek nemainīga pasaules tendenču priekšā. Ja ievēro Dieva doto Likumu, tad arī pasaules lietās var darboties daudz labāk un patiesāk, līdz pat tādam līmenim, ka apkārtējām tautām jāatzīst, ka Izraēlis patiešām saņēmis Likumu un gudrību no Dieva. Līdzīgas izvēles priekšā stāv katra laika ticīgie, jo izvēle ir ļoti nopietna. Pasaules gudrība ir ļoti pārliecinoša, racionāla un efektīva, bet Dieva dotā gudrība patiesa un attiecas uz personas un cilvēku attiecību pašiem centrālajiem jautājumiem un problēmām. Ja izvēlas Dievu, tad arī pārējās lietas sakārtojas saskaņā ar radīšanas kārtību, bet jā nē, tad sāk valdīt vara, ietekme, apspiešana un grēks.

br. Jānis Savickis OFMCap