Rad 2,7-9; 3,1-7, I gavēņa svētdiena, A

Rad 2,7-9; 3,1-7

Ādams un Ieva Ēdenes dārzā pirms grēkā krišanas
ilustrācija tapusi ap 1000 gadu,
Anglijā, Kenterberijā

Pirmā Gavēņa svētdiena 26. februārī šogad uzsāk svētdienu ciklu, kas īpaši izteikti ar Dieva vārda palīdzību ievada katehumenus kristīgās iniciācijas noslēpumos un kristītajiem ļauj pārdomāt saņemtās kristības žēlastības. Šogad gavēņa svētdienas lasījumos atklāsim kristību sakramentu, kurš ir no jauna jāatklāj un jāpiedzīvo. Baznīca māca, ka “gan liturģijā, gan liturģiskajā katehēzē lielāka vērība jāveltī abām būtiskajām Gavēņa laika iezīmēm - Gavēņa laiks galvenokārt ar gatavošanos Kristības sakramentam vai tā atsaukšanu atmiņā un ar gandarīšanu aicina ticīgos biežāk ieklausīties Dieva vārdā un lūgties, tādejādi tos sagatavojot svinēt pashālo noslēpumu.” (Sacrosanctum Concilium 109). Ikgadus Gavēņa pirmajā svētdienā tiek lasīts Evaņģēlija fragments, kurā Jēzus tuksnesī tiek kārdināts un tādā veidā Dieva vārds norāda uz Izraela tautas ceļu cauri tuksnesim uz Apsolīto zemi, kas bija gaušanās pilns, bet Kungs mums atklāja, ka Viņš ir Dieva Dēls un jaunais Izraelis, kurš negausās un izturēja kārdinājumos. Pirmais vārda liturģijas lasījums šajā dienā tiek ņemts no Radīšanas grāmatas sākuma un tajā tiek apvienoti divi fragmenti: labā Dieva radīšanas darbs (Rad 2,7-9) un cilvēka nepateicīgā abilde (Rad 3, 1-7). Šajā lasījumā jau uzreiz tiek iezīmētas pretrunas starp Dievu un cilvēku, kurā cilvēkam ir izvēla pieņemt vai atmest Dieva mīlestību, un šajā lēmumā arī ir apslēpti visi kārdinājumu, kurus pieņemot cilvēks sāk veidot savu individuālo un izolēto dzīvi, un Dievu uztver kā līdzekli savu mērķu sasniegšanai.

Ja cilvēka izveidošana Radīšanas grāmatas 1. nodaļā uzsver Dieva pārpasaulību, tad 2. nodaļā uzsvars tiek likts uz Dieva tuvību cilvēkiem. “Kungs Dievs izveidoja no zemes pīšļiem (ebr. ‘adāmāh) cilvēku (ebr. ādām) un iepūta viņa nāsīs dzīvības dvašu, un cilvēks kļuva par dzīvu būtni” (Rad 2,7). Ebreju vārdu “izveidoja” (ebr. jātzar) lieto podniecībā un atspoguļo biblisko tēlu, kurā Dievs ir podnieks, kurš veido Ādamu no zemes māla. Bibliskie autori un arī senie Tuvie Austrumi vairāk bija ieinteresēti personas veidošanas procesā un tās identitātē nekā paša ķermeņa veidošanas procesā. Babilonas mitoloģijā dievi veidoja cilvēkus, lai tie viņus apkalpotu, bet Bībelē Dievs veido cilvēkam auglīgu dārzu, lai cilvēks tajā dzīvotu. Ebreju valodā dārzu apzīmē vārds “gan”, kas izsaka vienkāršu aramzemes lauku vai Divupes apstākļos labi apūdeņota zeme, un tas parāda, ka šis dārzs nebija kaut kāda brīnumaina vieta, kur viss tiek pasniegts uz paplātes. Kļūdīgā dārza izpratne saistās ar grieķu tulkojumu, jo “gan” tika pātulkots ar “paradeisos” - paradīze. Protams, ka šis dārzs ir noslēpumains. Dārzā atradās koks ar augļiem un lai izprastu šo simboliku jāņem uzreiz vērā, ka Bībelē koka tēli saistās ar gudrību un noteiktu dzīves veidu kā to varam lasīt 1 Psalmā, kur jau dzīvi pieredzējis ticīgais ar viedumu un distanci uzlūko savu dzīves ceļu un redz to kā straumi, kuras krastā aug koki, kuru lapas nenovīst un augļi ir garšīgi, bet netaisnīgie pieredz postu. Bībelē iepazīšana nav tikai intelektuāla darbība vai kolekcionāra untums, bet visaptveroša personas rīcība, kurā ir ietverta griba, jūtas un darbība, un tāpēc iepazīšanu var uztvert kā dziļu un radikālu dzīves ceļa izvēli.

Radīšanas grāmatas 3. nodaļa ir vienai no nozīmīgākajām nodaļām visā Vecajā Derībā, kas ir stāsts par grēkā krišanu, kura sekas risina visa tālākā Atklāsme. Šī nodaļa ir cieši saistīta ar 2. nodaļu, ja Dievs rada cilvēku pēc sava tēla un līdzības, tad 3. nodaļā viss tiek apgriezts kājām gaisā. Dieva iedibinātajā kārtībā (Rad 1-2) Ādams ir Dieva pārstāvis pasaulē, kurš pilda Viņa gribu un pirmā cilvēka uzdevums bija šo gribu nodot Ievai, savai sievai, lai kopā valdītu pār dzīvniekiem un radību. 3. nodaļā dzīvnieks-čūska sāk valdīt pār Ievu un Ieva radības gribu nodeva Ādamam, kurš to pieņēma, un visi trīs izaicināja Dieva iedibināto kārtību. Nodaļa sākas ar čūsku, bet kā lai interpretē šo tēlu? Ebreju valodā vārdam “čūska” (nāhāš) ir daudz nozīmju; no vienas puses tas ir mazs dzīvnieks kas kož papēdī (Rad 49,17), bet no otras puses lielais mītiskais jūras leviatāns (Is 27,1), kas tika uztverts kā ļaunum un haosa iemiesojums (Am 9,3). Bībelē čūskai gandrīz vienmēr ir negatīva pieskaņa, iespējams, daļēji tāpēc, ka ebreju darbības vārda forma, kas uzrakstīta ar tiem pašiem līdzskaņiem (nāhāš - nhš) nozīmē “burt”, “zīlēt”. Čūskas identifikācija ar ļaunuma spēkiem bija raksturīga Tuvo Austrumu tautām, piemēram, ēģiptiešu Saules dievs Rā katru vakaru nolaidās uz rietumiem un cīnījās līdz rītausmai ar haosa-čūska Apepu, kas bija galvenais dēmons vai ļaunuma dievība Ēģiptes reliģija. Senajām tautām čūska bija arī gudrības simbols, dzīvnieks ar zināšanām. Šajā Rakstu vietā mums netiek skaidrota čūskas motivācija, bet tā ļoti skaidri grib iesēt šaubas uz Dieva vārdu un iedveš domu Ievai, ka Dievs ir melis un rezultātā pirmvecāku aizdomas pret Dievu pārtapa izpratnē, ka Viņš maldina, ir liekulīgs un apspiež patieso Ādma un Ievas dievišķo potenciālu.

Uzmanību ir vērts pievērst vārdiem, ka Ādams “bija kopā ar” Ievu (Rad 3,6) un bija klusi klātesošs un visā sarunas laikā ieņēma pasīvu stāju un neaizsargāja uzticēto dārzu no visa, kas apgāna tā svētumu. Uzreiz pēc pirmgrēka apraksta, Radīšanas grāmatas autors pievēršas grēka tūlītējai iedarbībai uz pirmvecākiem: “viņiem abiem atdarījās acis, un viņi zināja, ka ir kaili” (Rad 3,7) un neatraduši savu dievišķumu atklāja savu vājumu un ievainojamību. Atbilde uz tik lielu eksistenciālu pavērsienu viņu dzīvē bija smieklīgi neadekvāta: vīges lapa un gurnauti. Ja čūska bija viltīga un gudra (ebr. arum), un varētu likties, ka gudrības ceļš tiks atklāts cilvēkiem, tad rezultātā nekas tāds netika sasniegt un viņi ieraudzīja vien savu kailumu (ebr. erom). Te var saskatīt zināmu vārdu spēli: no cerībām uz “arum” pie “erom”. Ļoti plaši skatoties uz pirmgrēka problēmu ir jāatceras, ka tā nebija vien nepaklausība vai aizliegtā augļa apēšana, jo šī rīcība var tikt uzskatīta par noziegumu, nepaklausību, bet tie grēki izsaka pašu pirmgrēku, kas bija lēmums būt kā Dievam un tādējādi graujot dievišķo cilvēka aicinājumu. Ādams un Ieva sevi sāka uztvert kā pasaules kārtības centru un avotu, kas ir krasā pretstatā tam, ko sevī ietver cilvēku aicinājums. Dievs ir visas gudrības avots un Dieva bijāšana ir gudrības sākums (Sak 1,7). Bībelē gudrībai tiek pievērsta liela uzmanība, lai ieviestu kārtību dažādās dzīves sfērās (runā, lēmumos, attiecībās ar sevi, cilvēkiem un Dievu, ģimenē, pārvaldīšanā u.t.t). Cilvēks iekļaujoties Dieva gudrībā uztver tās doto kārtību, tiecas pēc tās, saglabā to, veicina to, iegūst un praktizē. Pirmvecāki ar savām izvēlēm atdalījās no Dieva gudrības un uzsāka savu ceļu, kas ir neatkarīgs no Radītāja. Grēka būtību var izprast svētuma gaismā, kurā valda Dieva mīlestība un griba, un biedējošajā grēkā cilvēks dievišķo pats sevi un pamet Tēva mājas, bet Jēzū Kristū tajās var atgriezties.

br. Jānis Savickis OFMCap