Lev 19, 1-2.17-18, VII svētdiena

Lev 19, 1-2.17-18

Levītu grāmatas sākums, Dievs uzrunā Mozu,
priekškara priekšā tiekoties ar Kungu teltī
manuskripts no 12.gs./13.gs. sākums, Lielbritānija 

19. janvāra svētdienā turpinām lasīt Kalna sprediķi un šajā dienā Kungs Evaņģēlijā aicina mīlēt ienaidniekus. Tas ir liels izaicinājums un pirmajā lasījumā Dieva vārda liturģija vēlas sniegt atbildi, kur smelties žēlastības, lai mīlestības bausli savā dzīvē iemiesotu. Levītu grāmatā Kungs saka: “esiet svēti, jo es esmu svēts - Kungs, jūsu Dievs” (Lev 19,2). Levītu grāmatas vārdi ir programmātiski, jo izsaka visu, ko šī grāmata vēlas pavēstīt Izraela tautai un lasītājiem. Svētums norāda uz īpašām attiecībām starp Izraeli un Dievu, jo gan tauta, gan priesteri var tikt uzskatīti par svētiem, jo Dievs ir viņus svētījis un izvēlējis. Levītu grāmata satur nodaļas (Lev 17-26), ko var nosaukt par “svētuma kodeksu”, bet šajā grāmatas daļā Kungs četras reizes aicina uz svētumu (Lev 11, 44.45; 19,2; 20, 26) un skaidri tas izskan šīs svētdienas liturģijā. Līdzīgi Dievs saka citviet, bet neraksturo sevi kā svētu: “Esiet svēti, jo es esmu Kungs jūsu Dievs” (Lev 20,7) un šo bausli mēs lasām Pirmajā Pētera vēstulē: “Esiet svēti, jo es esmu svēts” (1 Pēt 1,16). Dievs ir svēts un nav jābrīnās, ka Viņš aicina uz svētumu. Viņš ir svēts nemainīgi un nepārtraukti visos apstākļos un aicina mūs uz šādu stāju.

Jāievēro, ka cilvēki domā, ka svētums ir kaut kas uz ko dievbijīgiem cilvēkiem jātiecas, tomēr šajā Levītu grāmatas fragmentā “esiet svēti” norāda, pirmkārt, uz to, ka Dievs pasludina tautu par svētu, citādu, jo tā Viņš ir vēlējies un tas ir status, ko viņš dod un to nevar iegūt vai pazaudēt ar labām pūlēm vai neveiksmēm. Gramatiski izsakoties šeit primāra nav pavēles izteiksme, bet īstenības izteiksme. Jāuzsver, ka lielākā daļa svēto lietu - svētnīcas priekšmeti, vietas (Sionas kalns, Jeruzāleme), abstraktāki jēdzieni, kas izsaka zemi un tautu, un laiks (sabats) - nav ar morālām īpašībām, kādas var piedēvēt cilvēkam; tās ir lietas! Levītu grāmatas 19. nodaļā, pirmkārt, tiek uzrunāta plašāk izprasta Izraela tauta un tikai pēc tam var apskatīt šos vārdus attiecinot tos uz individuāliem jūdiem. Izraela tautai svētums nozīmē, ka Dievs atklājas cilvēkiem caur savām attiecībām ar Izvēlēto tautu. Ja tauta būs uzticīga Derībai, tad tā tiks svētīta, bet ja nē, tad sodīta. Atkārtotā likuma grāmata norāda uz izvēli starp “dzīvi un labklājību” un “nāvi un postu” (At 30). Tomēr lai vai kādu izvēli Izraelis veiktu, viņi paliktu svēti, jo Dieva raksturu var atpazīt caur to kā Viņš apgājās ar tautu nevis tautas morālās uzvedības pilnību.

Ja skatamies tālāk, ko nozīmē šeit svētums, tad tas lielā mērā te ir saistīts ar visu likumu ievērošanu un nevis ar daļēju likuma ievērošanu. Iepriekšējā grāmatas nodaļā (Lev 18) šie likumi tika attiecināti uz tautu un ja iepriekš svētums bija saistīts ar “svētām lietām” (Lev 6, 16-27; 7,6; 10,13; 16,24) un tikai vienā vietā ar tautas svētumu, kuru var pazaudēt pieskaroties aizliegtām lietām (Lev 11,44-45), tad tagad svētums attiecas uz personu kopumu un kā viņi pilda likumu. Ebreju vārds “svēts” ietver sevī atdalīšanas ideju un paredz to, ka Izvēlētajai tautai jāatšķiras no apkārtējām tautām. Jaunaja Derībā un grieķu valodā svētuma izpratne atšķiras no Vecās Derības, jo grieķu vārds “hagios” nenozīmē to pašu ko ebreju vārds “kadoš”. Pētera vēsturē izskan pirmā gadsimta svētuma nozīme: veltīts Dievam nevis atdalīts. Kunga aicinājuma vārdi būtībā daudz neatšķiras no Kunga baušļiem, kurus deva Kungs Sinaja kalnā, kad lika tautai kļūt par priesteru valsti un svētu tautu (Izc 19,6). Svētuma iemesls ir vienkārš, jo Dievs ir svēts un tie, kas identificējas ar Kungu, tie pārstāv Viņu pasaules priekšā un cenšas liecināt par Dieva īpašībām un būtību individuālā un kopienas līmenī. Kopīgais Dieva un cilvēku svētumā ir “atdalīšanas” ideja, bet citādi Dieva svētums atšķiras no cilvēku svētuma, jo Dievam nav jāievēro baušļi kā tas jādara cilvēkiem. Baušļi paši par sevi nesniedz svētumu, bet tikai to kopums, kas izpaužas sabiedriskajā taisnīgumā. Svētuma ideja neierobežojas ar “atdalīšanas” ideju un ja Dievs ir svēts, tad svētums ir kaut kas neizsakāmi vairāk.

Mīlēt tuvāko ir iespējams, bet vai ir iespējams mīlēt tuvāko kā savi pašu? Tāda mīlestība ir neiespējama līdz kamēr visādu veidu un līmeņu egoisms netiek uzveikts. Tas liek domāt par upura jēdzienu, kurā dzīvnieki tiek salikti cilvēku labā, bet lai ievērotu mīlestības bausli ir jāsaliek cits upuris: jāveic pašupurēšanās šī vārda visdziļākajā nozīmē. Tā kā upuris ir svēts, tad cilvēks, kurš dzīvo ar pašupurēšanās attieksmi ir svēts. “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” ir šī fragmenta kulminācijas vārdi un daudzi uzskata šos vārdus par Likuma centrālo principu. Šo vārdu nozīmību izceļ tas, ka tos citēja Kungs Jēzus un apustulis Pāvils, kad mācīja par attieksmi pret tuvākajiem (Mt 22,39-40; Rom 13,9). Kalna sprediķī Jēzus izmantoja tuvākmīlestības bausli, lai skaidrotu citas likuma prasības. Sarunā ar jauno bagāto cilvēku Jēzus arī apkopoja likuma prasības un lai tās ilustrētu, stāstīja līdzību par labo samarieti. Jēkabs sauca šo bausli par “ķēnišķo” (Jēk 2,8), bet Pāvils romiešiem un galatiešiem saka, ka šis bauslis apkopo likumu (Rom 13,9; Gal 5,14). Izceļošanas grāmatā tauta tiek nosaukta par izvēlēto un padarīta par svētu. Izpratne, ka izvēlētība dod svētumu un baušļu ievērošana dod svētumu var radīt zināmu spriedzi, jo var izrādīties, ka grēcinieks ir svētās tautas loceklis, bet ir svarīgi pieņemt domu, ka “būt” un “vajadzēt” savijas kopā. Šīs svētdienas lasījumā jāredz abi šie aspekti: no vienas puses dāvana, bet no otras - prasība, tomēr jāievēro, ka iepriekš Levītu grāmatā tiek apskatīti dažādi priekšraksti un jāuztver aicinājums uz svētumu kā nopietna prasība morālajai un dievbijības dzīvei, lai tas, kas tiek dāvināts (“būt”), īstenotos tajā, ko prasa baušļi (“vajag”). Lai šo patiesību labāk saprastu ir jāatceras, ka dāvana tiek dota, lai iemīlētu tās Devēju un ar mīlestību pieņemtu baušļus.

br. Jānis Savickis OFMCap