Rad 12, 1-4a
 |
| Dievs, noliecies no debesīm, sūta Ābrahāmu no sava tēva nama meklēt jaunu zemes (Rad 12,1) manuskripts no 14.gs. pirmā ceturkšņa, Parīze |
Pēkšņi šīs pieaugošās nepaklausības un haosa vidū iestājas pauze un 12. nodaļa iesāk pilnīgi citu stāstu, paralēlu redzamajai vēstures pamatlīnijai. Radīšanas grāmata vairs nevēsta par cilvēci kā tādu, taču sašaurina universālas lietas un problēmas, nerunā plaši par pasauli, grēku un cilvēci, bet sāk stāstu par konkrētu personu - Ābrahamu un viņa ģimeni, un tādā veidā Dievs uzsāka pasaules pārveidi ar vienu cilvēku, noteiktā vietā, laikā un apstākļos. Lasot šīs svētdienas lasījumu jāatceras, ka Dievs sāk ar vienu konkrētu cilvēku, bet nevēlas ar viņu ierobežoties un Viņa plāns turpinās līdz pat manam “es” un cilvēkiem, kas sekos pēc manis.
Jāpievērš uzmanība šīs svētdienas fragmentā “svētībai”, jo tai ir liela loma radīšanas stāstā (Rad 1,22.28; 3.2). Tas, ka pasaules radīšanas un Ābrahama stāstā parādās svētības jēdziens norāda uz to, ka ir sācies jauns sākuma ar Ābrahama personu. Dieva iniciatīva atkal nonāk pirmajā plānā, jo Viņš vēlas, lai pasaulē ienāktu Viņa svētība. Ja tādā veidā skatās uz svētību, tad var saprast, ka tā vēlas aptvert visu pasauli, lai radība kļūtu tāda kādu Dievs to radīja - labu un uzticīgu Dievam. Kad cilvēki, kas pieņem Dieva svētību pulcējas, tad jo intensīvāk šī svētība valda viņu vidū un nostājas pretī visam, kas neuzticas Dievam. Dievs vēlas radīt jaunu vidi, kurā Viņa svētība var darboties, tomēr tas nav iespējams bez izceļošanas un tieši tāpēc Ābrahams izceļoja no savas zemes un ļaudīm. Jāievēro, ka Ābrahams seko Kunga vārdiem ar uzticību pretēji tam kā rīkojās iepriekšējās cilvēku paaudzes.
Parasti tiek teikt, ka Dievs aicināja Ābrahamu un viņa dzīve tiek uzlūkot kā modelis ticības darbībai ticīgā cilvēka dzīvē, bet tas, kas ir jāievēro, ka Rakstos netiek lietoti vārdi “Kungs aicināja Ābramu”, bet “Kungs teica Ābramam” (Rad 12,1). Aicinājuma sākums ir jāmeklē Dieva vārdā, kurš personiski uzrunā, mudina un aicina Ābrahamu ļoti konkrētā veidā. Līdzīgi Dievs radīja runājot ļoti konkrēti: “Dievs teica: Lai top gaisma” (Rad 1,3). Dieva uzruna iesāka Ābrahama stāstu un izvilka viņu no nezināmības un vēstures tumsas gaismā; tika pacelts viens cilvēks, kurš ne ar ko nav iepriekš izcēlies, viens no neskaitāmiem cilvēkiem, bet Dieva vārds izcēla cilvēku no ēnas un ļāva uzsākt dzīvi Dieva pestīšanas plānā. Būtiski šajā sarunā, ka parādas vārds “tu”, kas tiek lietots starp divām personām, kas iet vienu ceļu. Dievs neaicina uz kādām privilēģijām vai individuālu pestīšanu, bet vienmēr uz kalpošanu un atbildību par sabiedrību vai pat visu cilvēci.
Fragmenta sākumā tiek pieminēti trīs elementi: zeme, dzimtene un nams, kas norāda uz ģeogrāfisku vietu, kultūru un konkrēto dzīves vidi no kurienes Ābrahams tiek aicināts. Mūsdienās mēs teiktu, ka Ābrahams tiek aicināts atstāt savu identitāti, jo viņam bija jāatstāj viss, kas viņš bija. Tāds aicinājums ir tik radikāls un atklāj, ka Dieva vārds nav nekas triviāls, bet visaptverošs un neprasa no Ābrahama kaut ko vienu un izlaiž citu, bet visu. Vai Dieva vārds gribēja viņu izraut no lieliskas dzīves ar labām perspektīvām. Iepriekš tekstā varam atrast norādi, ka ne viss bija tik spoži, jo Ābrahama sieva “Sāraj bija neauglīga, viņai nebija bērnu” (Rad 11,30) un senajā sabiedrībā tas bija svarīgs fakts, jo pēcnācēja trūkums bija liela nelaime un cerības trūkums par personisko un saimes nākotni. Iespējams, ka Ābrahamam nebija arī savas zemes, jo vieglums ar kuru viņš pārvietojās varētu par to liecināt (Rad 11,31; 12,5).
Dieva vārds Ābrahamu uzrunāja ļoti personiski, jo vēlējās mainīt to, kas viņš bija un arī atsaucās uz viņa cerības trūkumu, jo viņam nebija ne dēla, ne arī zemes, bet tikai kustamais īpašums. Dievs pazīstot to, kas viņam ir un kā nav, uzsāka ar Ābrahamu dialogu visas dzīves garumā un prasīja zināmas lietas atstāt un piedāvāja arī to, kas viņam nevarēja būt (pēcnācēji), bet viņš vēlējās, taču citā kvalitātē (tautu tēvs). Kunga solījumi bija ļoti vispārīgi, jo padarīt “par lielu tautu” (Rad 12,2) ir viena cilvēka prātam neaptverams lielums, tomēr zemes solījums ir daudz saprotamāks. Ābrahamam bija jākļūst par lielu tautu, bet indivīds pats nevar parādīt to, kādu jaunu sabiedrību Dievs vēlas izveidot. Tātad sākumā ir viens cilvēks, bet kulminācija jauna sabiedrība, jo pestīšana un miers vienmēr paredz kādu ļaužu kopumu. Šeit Dieva Atklāsme ļoti skaidri parāda, ka Dieva tauta nav bezveidīga masa, bet tai vienmēr jābūt kā Ābrahamam jeb tautai kurā indivīds tiek aicināts īstenot savu misiju Dieva tautas ietvaros.
Ja uz Ābrahama aicinājumu skatamies praktiski, tad Kungs viņam solīja divas lietas: kļūt par lielas tautas ciltstēvu un iegūt zemi, bet personiskajā līmenī, lai to visu īstenotu, no viņa tika prasīt ticība un paļāvība uz Dievu. Ābrahams bija aicināts radikāli pārmainīt savu dzīvi bez nestaļģisku atskatīšanos uz pagātni un pamest visas iepriekšējās drošības (nams, zeme, tuvinieki). Kas būs Ābrahana galvenā dzīves garantija un identitātes balsts? Tas ir Dieva vārds un ticība, jo tagad Ābrahams nedzīvo saskaņā ar savu plānu, bet solījumu, kas virza nākotnē par kuru viņš vēl neko nezina. Pirmais, ko Kungs viņam teica bija “Ej projām” (Rad 12,1) un tikai pēc tam norāda ceļu. Sākumā ir uzticība, bet pēc tam skaidrākas norādes. Ticības ceļš nav tas, kurš zinot iepriekš mērķi pats plāno ceļu, bet Dievs norāda uz mērķi un ceļu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru