Izc 17, 3-7
 |
| Mozus sit ar spieķi pa Horebas klinti un izplūst ūdens Manuskripts no Austrijas, 1465-1475.g. |
Izceļošanas grāmatā ar 16. nodaļu sākas garš stāsts par Izraela ceļojumu caur tuksnesi, kas bija izšķirošs laiks tautas pašizpratnes un ticības identitātes veidošanā. Starp Sarkano jūru un Sinaja kalnu Izraelis piedzīvoja kārdinājumus (Izc 15,22-19,2), bet Izceļošanas grāmatas aprakstā svarīgāk par ģeogrāfisko novietojumu ir tas, ko Raksti vēlas pavēstīt lasītājam, jo šajā ceļā no tautas puses tika apšaubītas viņu attiecības ar Dievu. Refidīmas novietojums arī nav zināms, vien tas, ka šī apstāšanās vieta nebija tālu no Horeba jeb Sinaja kalna. Izraela nākama nometnes vieta pēc mannas un paipalām bija tieši Refidīmā, vieta, kura nevarēja būt pārāk tālu no Sinaja/Horeba kalna. Šīs vietas nosaukšana par Masa un Meriba ir simboliska darbība, jo abi vārdi tulkojas kā “pārbaudījums” un “strīds”. Horeba klints vēlāk būs Dieva atklāšanās (teofānijas) vieta (Izc 3,1; 33,6; At 1,2.6.19; 1 Ķēn 8,9; 19,8). Dievs bija apņēmies Izraeli pieņemt par savu tautu, bet izceļošanas gaitā sākās parādīties šaubas, vai tādi paši nolūki bija tautai, pieņemt Dieva vadību. Dievs uz kurnēšanu un šaubām atbildēja ar savas varenības parādīšanu (sūtot paipalas un mannu, ūdeni un uzvaru kaujā).
Tautai nebija ūdens sev un lopiem, un sāka pieprasīt, lai Mozus viņiem dotu ūdeni. Svarīgi, ka ūdeni viņi nelūdza, bet pieprasīja un izvirzīja kā prasību un izrādīja gatavību sadumpoties tā it kā viņiem bija tādas tiesības, bet vēlāk prasība pārauga kurnēšana: “Kāpēc tu vedi mūs no Ēģiptes” (Izc 17,3). Kurnēšana nozīmēja to, ka viņi sāka apšaubīt to, ko Dievs bija viņiem darījis un arī savu pūliņu bezjēdzību. Kāda jēga bija pamest Ēģipti un doties neskaidrā ceļā? Izejot no verdzības važām un atgūstot brīvības garšu ir jāpieliek arī sava piepūle, jo viens no šī ceļa elementiem ir ilgas pēc nebrīves laika: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?!” (Izc 17,7). Netiek apšaubīts kāds izceļošanas plāna elements vai detaļa, bet viss ceļš un tā jēga! Šādas šaubas Izraeli piemeklēja ne tikai ūdens trūkuma laikā vai izceļošanā no Ēģiptes verdzības, bet varam tās atrast citviet Bībelē un tās ir tādas, kas šķiet tautu pavada visur, īpaši grūtos apstākļos. Interesanti, ka šaubas un vērienīga Dieva darbība var būt gandrīz vai vienlaicīga, jo tauta pieredzēja Dieva varenos darbus pārceļojot Sarkano jūru un saņemot mannu, bet ja atgadās kaut kas negaidīts, tad atdzimst šaubas. Ceļš uz brīvību ir īpaši padots dažādiem kārdinājumiem un šīs svētdienas lasījums piedāvā ieskatu vienā no šādiem notikumiem.
Tai vietā, lai uzticētos Dievam, viņi pārbaudīja Dievu. Varam ievērot trīs tautas kļūdas kādas cilvēks pieļauj attiecībās ar Dievu. Pirmkārt, ultimatīva ūdens pieprasīšana parāda kā cilvēks vēlas, lai Dievs darbojas saskaņā ar maniem noteikumiem, bet ir brīži, kad jāgaida pacietīgi Dieva lēmumi un darbība. Otrkārt, tauta apšaubīja Dieva aizsardzību un jautāja, kāpēc viņi tika izvesti ārā no Ēģiptes, un prasīja Mozum: “vai lai nogalētu mūs?” (Izc 17, 3). Mūsu ikdienā tas notiek, kad pārbaudījumos turam aizdomās Dievu, ka Viņš vēl mums ļaunu un atkārtojam pirmvecāku grēkā krišanas ceļu, ka Dievs kaut ko grib mums atņemt, ierobežo vai grib mūs no kaut kā laba atturēt. Vienmēr ir jāatceras, ka pestīšanas plāns joprojām darbojās un mēs esam uz kāda liela izceļošanas ceļa un Kungam var uzticēties. Treškārt, viņi apšaubīja Kunga klātbūtni, kuru Viņš apsolīja (Izc 17,7) un šāds kārdinājums var piemeklēt jebkuru ticīgo, bet Dievs vienmēr ir uzticīgs. Izraela šaubas bija nepamatotas un tādā veidā atklājās viņu ticības problēma, ka viņi nevarēja atcerēties to kāds ir Dievs un ko Viņš viņu labā darīja, dara un darīs.
Ko nozīmē pārbaudīt Dievu? Pārbaudīt Dievu nozīmē izvirzīt ultimātu, kurā mēs izlemjam, kas uzskatāms par Dieva klātbūtnes pierādījumu, un pēc tam izlemjam par Dieva klātbūtni vai neklātieni, pamatojoties uz to, vai Dievs ir izturējis mūsu izvirzīto pārbaudi. Būtībā Dieva pārbaude ir prasība, lai Viņš pielāgotos mūsu kritērijiem un kļūtu atbildīgs un atskaitītos mūsu priekšā, un tādā veidā nododot savu varu mums. Pašsaprotami, ka cilvēks stāv Dieva priekšā lūgšanā, klātbūtnē un kalpošanā, bet nevienam neienāktu prātā likt Dievam nostāties kāda priekšā un taisnoties.
Dievs atbildēja pozitīvu un deva tautai ūdeni. Ūdens izplūšanas brīnums no klints neatklāj tikai rūpes par izslāpumu, bet arī piesūcina vietu ar ūdeni un tādā veidā parāda šīs vietas kosmisko nozīmību un norāda uz drīzumā sekojošo Dieva atklāšanos (teofāniju) kalnā. Seno Tuvo austrumu tautu mitoloģijās svētie kalni bija ūdens avoti. Fragments noslēdzās ar cilvēku jautājumu: “Vai Kungs ir ar mums vai nav?” (Izc 17,7) un šis jautājums parāda būtiskas raizes par Dieva klātbūtni. Bībeles cilvēks zina, ka Dievs ir klātesošs visur jeb “tuvs Kungs visiem, kas sauc viņu, visiem, kuri sauc viņu patiesi” (Ps 145,18), bet spēcīga bija pārliecība, ka Dievs ir tuvu un vieglāk pieejams īpašās vietās (Ps 84,1-4). Tautas vajadzība pietuvoties Dievam atklāj šo divejādo attieksmi un ūdens jautājums tajos platuma grādos bija īpaši aktuāls un atklāja cilvēkiem patiesu Dieva klātbūtni, jo Viņš bija aizsargātājs un uzturētājs.
Baznīcas tēvi Horeba klintī un mannas tēlā redzēja Euharistijas pirmtēlu, un manna ir tēls maizei un ūdens no klints vīnam. Šī skaidrošanas tradīcija iesākas ar apustuli Pāvilu. Jaunajā Derībā uz šo Rakstu vietu atsaucas Pāvils vēstulē korintiešiem: “visi dzēra vienu un to pašu garīgo dzērienu; to viņi dzēra no garīgās klints, kas tiem gāja visur līdzi, un tā klints bija Kristus” (1 Kor 10,4). Pāvils ticībā redzēja, ka Kristus bija klātesošs Izraela tautā jau pirms iemiesošanās, un starp klinti un Kristu tika izveidota identifikācija. Šī klints ir kā pirmtēls Kristus pestījošajai darbībai nākotnē. Šo klinti uzlūkoja arī saistībā ar kristībām, tomēr Euharistijas motīvs Baznīcas tēviem ir tuvāks* un līdz ar apustuli Pāvilu Baznīca redz Euharistiju, kas dod dzīvību šīs pasaules garīgajos tuksnešos un Kunga klātbūtne šajā sakramentā ir droša un īsta.
*Jean Daniélou, The Bible and the Liturgy, University of Notre Dame Press, 1956, 150-151.lpp.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru