1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a, IV gavēņa svētdiena, A

1 Sam 16, 1b.6-7.10-13a

27. psalma sākuma burts "D":

‘Dominus illuminatio mea’ (Kungs - mana gaisma), 

kurā iekšienē ir attēlota aina kā Samuels svaida Dāvidu

un sešas sejas skatās šo notikumu.

12.gs. beigu Pētera Lombarda Psalmu komentārs 

no Francijas

Gavēņa ceturtajā svētdienā Dieva vārda liturģijas pirmais lasījums piedāvā pārdomāt fragmentu no Pirmās Samuēlas grāmatas, kurā Samuēls paklausot Dieva norādījumiem svaidīja Dāvidu par nākamo Izraela ķēniņu. Stāsts par Dāvidu sākas Izraela politiskās krīzes laikā ap 1020.g. pirms Kr. Tautai bija savs ķēniņš, kuru viņi pieprasīja no Samuēla, un kura persona un valdīšana izvērsās visai traģiski. Iepriekš tekstā ķēniņš Sauls zaudēja savu dinastiju (1 Sam 13,13-14) un savu ķēniņa statusu (1 Sam 15,26-28). 16. nodaļā ir svarīgs pagrieziena punkts grāmatas stāstījumā, jo Saulam pamazām tiek atņemta vara. Dievs atņēma savu Garu un sūtīja viņam citu garu, lai mocītu Saulu un grautu viņa ķēniņa valdīšanu. Kungs arī paziņoja, ka viņš cels “vīru pēc savas patikas” (1 Sam 13,14) par jauno ķēniņu “labāku par” Saulu (1 Sam 15,28). 16. nodaļā šī persona tiek iepazīstināta vārdā - Dāvids. Stāsts par Dāvidu sākas kā par kādu nezināmo, nenovērtēts ganu zēns un beidzas ar to, ka Dāvids kļuva par Izraēla ganu (2 Sam 5,2). Stāstījums izseko Dāvida paaugstināšanu līdz pat ievērojamam statusam un varai. Būtiski bija, lai Dāvids, kas tika ļoti bija gaidīts (1 Sam 13,14; 15,28), ieietu Izraela vēsturē nevis kā nejaušu notikumu iznākums, kurā cilvēki viņu atzītu par cienīgu, bet gan ar Dieva iniciatīvu un apstiprinājumu.

Samuēlam nācās svaidīt jaunu ķēniņu un kādu dienu Dievs lika viņam doties uz Bētlemi, kur svaidīja Dāvidu par ķēniņu, kurš bija nemanāms, jauns un ruds zēns. Dievs deva priekšroku cilvēka iekšējai stājai nekā ārējai iznesībai. Dievs uzlūko cilvēka sirdi, jo ārējais var būt maldinošs, bet sirdī mīt emocijas (1 Sam 1,8; 4,13; 17,32; 25,36; 28,5), griba (1 Sam 6,6. 7.3), motīvi (1 Sam 17,28), saprāts (1 Sam 21,12), apziņa (1 Sam 25,31; 2 Sam 24,10) un šeit no Dieva neko nevar noslēpt. Cilvēka sirds no ārienes ir salīdzinoši nepieejams, bet Kungs var ielūkoties personas dzīlēs (Jer 11,20; 20,12). Kad Dievs izvēlējās Saulu par ķēniņu, viņš deva tautai fiziski iespaidīgu vīru, kāds viņiem, tāpat kā citām tautām, būtu vēlams un nevajadzētu kautrēties citu tautu priekšā (1 Sam 8,5; 9,2; 10,23-24). Samuēls pievērsa uzmanību ārējam izskatam un nebija uztvēris dievišķās atpazīšanas būtību. Cilvēku dzīves viens no izaicinājumiem ir izprast Dieva kritērijus un rīkoties saskaņā ar tiem. Ironiski, bet grāmatas autors neatturējās un izteicās arī par Dāvida glītumu (1 Sam 16, 12), jo dažus teikumus iepriekš tika uzsvērts, ka ārējais izskats nav svarīgs. Pats Samuēls iekrita šādā virspusējā domāšanā, jo ieraugot Jišaja dēlu Ēlīābu, uzskatīja viņu par pietiekami fiziski iespaidīgu, lai svaidītu par ķēniņu. Ēlīābs tika noraidīts un pirmos trīs dēlus noraidīja nosaucot viņus vārdā, bet pārējos vispārīgi, lai sanāktu septiņi noraidīti dēli. Ja noraidīšana sākas ar Saulu, tad tagad turpinās šī “neizvēlēšanās” litānija. Noraidīšana un neizvēlēšanās veido intiģējošu stāstījumu, jo lasījuma klausītāji gaida Kunga izvēles iznākumu. Pēc septiņiem dēliem parādās jautājums par astoto dēlu un uzmanība tiek pievērsta skaitlim astoņi, kas nav iekļauts pilnīgajā skaitlī - septiņi un šis dēls ir tāds kā no ārienes. Samuēls paziņoja, ka viss dēlu aplūkošanas process tiks apturēts līdz astotā dēla parādīšanās brīdim. Tā ir zīmīga un netipiska aina, kad vecajie stāv kājās un ar cieņu gaida šo astoto dēlu, kura vārds tekstā vēl netiek nosaukts. Gaidīšanas laiks netiek nosaukts, tomēr vajadzēja kādu laiku, jo astotais dēls bija ārpus mājas un ganīja aitas. Jišaja nams un arī lasītāji gaida līdz ieradīsies astotais dēls, kur gaidīja viss Izraelis un Samuels.

Cilvēkiem ir tendence skatīties uz ārējo izskatu, novērtējot kāda cilvēka piemērotību kādam uzdevumam, bet Dievu vairāk interesē tas, kas ir iekšienē. Izvēloties Saulu, Dievs pielāgojās tautas vēlmēm un standartiem, bet Saula aizvietotāju gan izvēlējās atbilstoši saviem ieskatiem un nepadevās tautas spiedienam. Dāvids bija jaunākais dēls, bez ietekmes, pretenzijām un nespēja apliecināt savu cienīgumu gaidāmajam titulam. “Kunga Gars spēji nāca pār Dāvidu” (1 Sam 16,13). Līdzīgā veidā Gars nāca pār Saulu (1 Sam 10,6.10; 11,6), bet tagad Dāvids saņēma īpašu dievišķu pavadību un Sauls tika aizstāts un Gars viņu pameta. Jāatcers, ka Gars nāca arī pār Samsonu (Ties 14,6.19; 15,14), un līdzīgi kā Saula gadījumā abi vīri veica lielas lietas Gara spēkā, taču šis spēks nepasargāja viņus no dramatiskiem pavērsieniem. Dāvids arī savos lēmumos izgāzīsies. Svaidīšana šeit ir privāta, ģimenes lokā nevis publiska darbība, tomēr neskatoties uz šauro liecinieku skaitu, Izraelim parādījās jauns ķēniņš. Dāvids svaidīšanu pieņēma bez vārdiem ne no Samuēla vai no paša Dāvida puses, klusi un pasīvi. Neviens neko nesaka, tomēr eļļa darbojas un stāsts šajā brīdī noslēdzas un Samuēls atgriežas mājās. No šī brīža Izraelis vairs nebūs tāds kā iepriekš, jo Dieva Gars sāka slepeni darboties, lai Dāvids savu misiju varētu piepildīt. No šīs dienas Dāvidu pavadīja nemitīga Gara klātbūtne un ne vairs tā kā iepriekš, kad Gars ar pārtraukumiem un laicīgi nāca pār ievērojamiem cilvēkiem, īpaši Izraela tiesnešiem. Gara nākšana un iemājošana Dāvidā ir pirmtēls Svētā Gara nākšanai pār Jēzu kristībās Jordānas upē (Jņ 1, 1,32-33).

Tuvojoties Lieldienām svarīgi arī pārdomāt svaidīšanas nozīmi un simboliku kristīgajā tradīcija, jo katrs kristītais ir svaidīts ar svētajām eļļām kristību laikā. Eļļa ir simboliski bagāta zīme, bet pāri visam tā simbolizē Kristu. Baznīcas tēvi šo simboliku dažādos veidos apcerēja. Ar svaidīšanu kristieši piedalās Jēzus Kristus svaidāšanā ar Svēto Garu Jordānas upē. Svētais Efrēms Sīrietis rakstot par kristības sakramentu sasaistīja kopā svaidīšanu ar eļļu un kristību ar ūdeni, un kristīgā iniciācija vienlīdz cieši sastopas abos rituālos. Atdzimšana, dziedināšanu, šķīstīšana un grēku piedošanu nodrošina eļļa un ūdens. Eļļai tiek piedēvēts eksorcistisks spēks; svaidīšanai un kristībām ir ļaunumu atvairoša iedarbība. Ar eļļu un ūdeni kristāmais saņem bruņas pret ļaunuma spēkiem. Svētais Efrēms rakstīja: “Eļļa ir iemīļotais Svētā Gara draugs, tas ir Viņa kalpotājs, kas seko Viņam kā māceklis. Ar to Gars iezīmē priesterus un svaida ķēniņus, jo ar eļļu Svētais Gars iespiež Savu zīmi savās avīs. Kā zīmogu gredzens, kas tiek iespiests vaskā, tā apslēptais Gara zīmogs tiek iespiests ar eļļu uz svaidīto ķermeņiem kristībās; līdz ar to viņi tiek iezīmēti kristību noslēpumā.” (De Virginitate 7.6). Efrēms uzsvēra, ka svaidīšana atstāj piederības zīme; kā aita ir īpašnieka iezīmēta, tā ticīgais saņem Svētā Gara zīmi ar eļļas starpniecību. Viņš arī izmanto interesantu pērļu nirēju tēlu un salīdzina viņu ar kristāmo, kura ķermenis arī tiek iesvaidīts ar eļļu un iegremdēts ūdenī, lai meklētu Kristu, Pērli. Kristāmie arī atdarina Kristu, kurš pats iegāja kristību ūdenī kā pērļu nirējs “un piecēla no ūdens pestīšanas dārgumus Adama dzimumam” (De Virginitate 7.10). Efrēms redzēja Vecās Derības svaidījuma pirmtēlus, kas piepildījās Jaunajā Derībā, jau olīvu lapā, ko balodis atnesa uz Noasa šķirstu (Rad 28,18), kad Mozus svaidīja Āronu (Lev 8,12), Saula (1 Sam 10,1) un Dāvida svaidīšana (1 Sam 16,13) un spitālīgo svaidīšana kā daļa no viņu šķīstīšanas (Lev 14,1-20). Efrēms kā poēts izmantoja dažādus vārdus, lai aprakstītu kristīgo iniciāciju un īpaši svaidīšanu: zīme, zīmogs, nospiedums, ieziest un attiecīgi izsaka šos lietvārdus darbības vārdos.* Kristietis saņēmis Svēto Garu svaidīšanā no vienas puses iegūst jaunā cilvēka identitāti, piederību, bet no otras puses šī svaidīšana aicina uz darbību, lai ticīgais kļūtu par gaismu pasaulē. 

*Nathan Witkamp, Tradition and Innovation. Baptismal Rite and Mystagogy in Theodore of Mopsuestia and Narsai of Nisibis, Leiden: Brill 2018, 267-270.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap