Ez 37, 12-14
 |
| Ezehiēla vīzija par ieleju ar sausiem kauliem (Ez 37,1) Franciskāņu Misāle no Francija 14.gs. vidus |
Izraelieši, kuri nonāca Babilonas trimdā ticēja, ka tad, kad tika izpostīta Jeruzāleme, Izraelis kā Dieva tauta pārstāja pastāvēt. Pilsēta, kuru Kungs izvēlējās sev tika sagrauta, svētnīca atradās drupās, publiskais Dieva kults pamests un tauta ar saknēm bija izrauta no savas zemes. Tāpēc pravietis runā par mirušajiem, jo Izraelis bija miris, bet Kungs visu var atjaunot. Vecajā Derībā augšāmcelšos no mirušajiem var iedalīt trīs grupās: 1) konkrēta cilvēka atdzīvināšana (1 Ķēn 17,22; 2 Ķēn 4,35; 13,21); 2) augšāmcelšanās pastarā dienā un 3) tautas atjaunošana un šo domu īpašā veidā pārstāv pravietis Ezehiēls (Ez 37; Os 6,1-2). Praviešu grāmatas atjaunošana jeb radīšana no jauna ir vēstures mērķis (Is 24-27; 65, 17-25; Zah 14) un tas pats attiecas arī uz cilvēkiem (Ez 37). 37. grāmatas nodaļas jēga izriet no Ezehiēla vēstījumu par cerību par nākotnes atjaunošanu, jo Kungs var atgriezt dzīvību tiem mirušajiem, izkaltušajiem, izkaisītajiem kauliem; Viņš var atgriezt dzīvību ikvienam, arī izkaisītajam un sakautajam Izraelam. Galvenā loma šajā atgriešanās procesā ir Kunga Gara spēcīgajai klātbūtnei, kuru ieprieks grāmatā solīja Kungs (Ez 36,27).
Kauli simbolizē Izraela bezcerīgo situāciju (Ez 33,10). Neapbedīto līķu tēls, kas pārvērtušies par izkaltušiem kauliem atsauc atmiņā Babilonijas iebrukumos nogalināto izraēliešu mirstīgās atliekas un pārvietotos un dezorientētos tautiešus, kas joprojām dzīvo savā zemē, un trimdiniekus, kuru cerības bija zudušas. Izmisušajiem cilvēkiem Dievs solīja, ka darbosies dāsnāk nekā viņi varēja iedomāties un sagaidīt no Dieva. Sausie kauli simbolizē visu Izraela tautu, kurai ir jāsāk aptver savas aktuālās situācijas nopietnību, jo viņi dzīvoja ar bezcerības un bezpalīdzības sajūtu, ka ir atdalīti no Dieva atdzīvinošas klātbūtnes. Šāda sevis negatīvā pašuztvere ļāva Kungam vēl spēcīgāk uzsvērt cerību par nākotni. Nākotne tautai ir droša, bet tās pamatā nav tas, ko var Izraelis izdarīt, bet gan Dieva apņēmība glābt savu tautu.
Lasot Ezehiēla grāmatas 37. nodaļu viena no pirmajām domām ir par miesas augšāmcelšanos par kuru daudz rakstīja arī senie rabīni un Baznīcas tēvi. Tomēr pravieša vārdi nav gaidāmā vispārēja augšāmcelšanās attēlošana, jo uz Kunga jautājumu: “vai šie kauli var atdzīvoties?” visdrīzāk būtu apstiprinoša atbilde līdzīgi kā Marta atbildēja Jēzum par Lācaru: “Zinu, ka viņš augšāmcelsies, kad būs augšāmcelšanās pastarā dienā” (Jņ 11,24). Kungs pravietim uzdeva cita veida jautājumu un nevis vispārīgu vai filozofiskas dabas jautājumu par augšāmcelšanās iespēju, bet vai tie dzīvos. Šo vārdu sākotnēja jēga meklējama Izraela atjaunošanas cerībā ar pravietiskā vārda un Gara palīdzību. Lai gan Dieva tauta tika taisnīgi tiesāta un nodota nāves valstībā par saviem grēkiem, tomēr Dievs var no nāves izvest dzīvībā. Ko nozīmē šī Izraela atjaunošana? Vai tā ir politiskās valsts atjaunošanās? Vai šis pravietojums nav kaut kas vairāk par varas attiecībām? Iepriekš tekstā var atrast norādes uz daudz cēlāku un garīgāku nākotni (Ez 36, 24-38) nekā tikai politiskā vara. Kristiešiem šī pravietojuma garīgais piepildījums ir visai skaidrs un uztver to kā Vecās Derības gaidas par eshatoloģiskās pilnības piepildīšanos, kas īstenojās Jēzū Kristū.
Ezehiēls bija pravietis, kurš posta un nelaimju priekšā kādus 580.g. pirms Kr. modināja cilvēkos cerību, jo viņa tautieši bija tik ļoti nospiesti garā, ka labāko laiku solījumiem nebija ietekme uz viņu dzīvi un neklausījās mierinājuma vārdos. Šādos apstākļos Ezehiēls aprakstīja redzējumu, kurš līdz šim pestīšanas vēsturē nebija dzirdēts, un paziņoja, ka ne viss beidzas uz zemes un ka viss nierobežojas ar redzamo īstenību. Dievs ir spēcīgs un var atjaunot dzīvību. Tauta pirmo reizi dzirdēja pārsteidzošus vārdus, ka nomocīto un noslepkavoto liktenis nav tikai nāve, kauli un aizmirstība, bet reiz pienāks Dieva laiks, kurā kauli atdzīvosies. Vecā Derība īpaši neapskata augšāmcelšanās ideju un pat Kungs Jēzus ļoti radošā veidā šo patiesību saskata Rakstos un argumentēja, ka “Es esmu Ābrahama Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs! - Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs” (Mt 22,32). Tomēr jāatceras, ka Vecajā Derībā uzmanība tiek pievērsta Dieva varai pār nāvi, kad Viņš glābj taisnīgos no posta (Ps 18, 4-19) un brīnumaini pieceļ mirušos (1 Ķēn 17,17-24; 2 Ķēn 4, 31-37; 13,2--21). Ja augšāmcelšanos uzskatītu par smieklīgu vai pat Dievam neiespējamu, tad tā būtu īpaši nepiemērota metafora tautas atjaunošanai un tāpēc šai domai bija jābūt ticamai un saprotamai pravieša klausītājiem. Tas, ka Ezehiēla vārdos atskan divu pakāpju radīšana, kas ir aprakstīta Radīšanas grāmatas 2. nodaļā: sākumā Dievs rada ķermeni un tad iedveš garu, ietver domu, ka izraelieši gadsimtiem ilgi pazina Dievu kā radītāju un dzīvības un nāves Kungu.
Šādu pacilājošu pravietojumu gaismā varēja rasties jautājums, kas notiks ar tiem izraeliešiem, kuri nomira pirms jaunās izceļošanas? Šajā Ezehiēla pravietojumā var atrast atbildi arī uz šo jautājumu, jo pravietis aicināja nekrist izmisumā tiem, kas nepiedzīvos jauno godpilno izceļošanu, jo Dievs arī viņus atjaunos, lai viņi varētu pierezēt jaunās radības svētības. Šajā vēstures posmā vēl šāda augšāmcelšanās ideja nebija attīstīta un parādījās gadsimtus vēlāk. Vai šis Rakstu fragments māca par mirušo augšāmcelšanos? Ticība, ka Kungam ir vara pār dzīvi un nāvi bija klātesoša, bet vēl nebija attīstījusies tāda augšāmcelšanās izpratne kā Jaunajā Derībā. Jēzus Kristus augšāmcelšanās uz visa šī bibliskā fona bija kaut kas unikāls un nepieredzēts, un tāpēc tam bija tik liela ietekme uz cilvēkiem. Kad cilvēki dzirdēja par Jēzus augšāmcelšanos, viņi nedomāja, ka kārtējo cilvēku Dieva spēks ir atdzīvinājis: “o, vēl viens!”. Tā bija jauna Dieva darbība, kurā spēcīgā veidā tiek parāda uzvaru pār nāvi un jaunas dzīves sākumu. Kaulu salikšana ir tikai sākums un ietērpšana muskuļos un ādā ir vēl priekšā. Ķermenis ir vēl miris, jo tam trūkst dzīvības elpa/gars/vējs jeb ebrejiski ruah. Tas ļauj izprast jaunās piedzimšanas dabu, jo cilvēks atkrita no Dieva dzīves ar grēku un šo stāvokli Bībele raksturo kā nāves stāvoklis, kaut arī bioloģiski dzīve nav apstājusies (Jņ 5,24; Rom 5,15; Kol 2,13). Jaunā piedzimšana jeb radīšana ietver sevī atbrīvošanu no grēka pateicoties Kristus krustam un Svētā Gara dvesmas saņemšana, lai atdzīvinātu un atjaunoto cilvēku (Jņ 3,5. 14-18).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru