Lk 2, 41-52
30. decembra svētdienā Baznīca svin Svētās Ģimenes svētkus un pārdomā Lūkasa Evaņģēlija fragmentu, kurā varam iepazīt Svētās Ģimenes locekļus, kad Jēzus bija jau 12 gadus vecs. Šis notikums veido pēdējo epizodi Kunga bērnības stāstā, laika ziņā tālu no piedzimšanas stāstiem, bet vēl ilgi līdz Jēzus publiskās darbības sākumam. Evaņģēlists Lūkas vēlējās uzrakstīt garu un nepārtrauktu stāstījumu, kas noslēgsies Romā (Apd 28, 14.16), un tāpēc arī kā vienīgais no evaņģēlistiem ievietoja šo notikumu savā darbā. Ja neskaita šo notikumu, par Jēzus bērnību Evaņģēlijs mums neko citu nesaka. Saskaņā ar ieradumu Marija un Jāzeps devās uz Jeruzālemi, kur svinēja Pashas svētkus. Pēc Pashas svētku dienas sekoja Neraudzētās maizes svētku septiņas dienas. Šie svētki ilga astoņas dienas un pēc šīm dienām Marija un Jāzeps dodoties atpakaļ uz mājām nepamanīja, ka Jēzus jau negāja kopā ar viņiem.
Trīspadsmit gadu vecam zēnam jūdaismā bija tiesības pievienoties ticības kopienai, kļūt par sinagogas locekli un “bauslības dēlu”, kā arī varēja doties svētceļojumā uz Jeruzālemi. Sākot ar trīspadsmit gadiem vīrietim bija jāievēro viss, kas izrietēja no apgraizīšanas jeb piederības Derībai. Jūdu tradīcija (Mišna) ieteica zēniem praktizēt likumu jau vienu vai divus gadus ātrāk, lai sasniedzot trīspadsmit gadu vecumu jaunietis būtu jau gatavs ievērot likumu, iegūtu zināmi praksi. Jūdu vīriešiem, tātad arī Jēzum, bija jāievēro likums, kurš noteica, ka trīs reizes gadā jāapmeklē svētki Jeruzālemē: Pasha, Vasarsvētki un Būdiņu svētki (Izc 23,14-17). Daļai jūdu tā bija grūta likumu prasība, jo daudzi no viņiem bija izkaisīti pa Romas impēriju un ārpus tās. Šādās dienās pilsētā, kurā dzīvoja kādi divdesmit pieci tūkstoši iemītnieki, varēja sapulcēties no sešdesmit līdz simts tūkstoš ceļinieku.
Cilvēki ceļoja lielās grupās un tāpēc nav jābrīnās, ka Jēzus vecāki viņa prombūtni pamanīja tikai pēc dienas. Divas lielas vecāku grupas gāja kopā: pirmajā grupā gāja sievietes un bērni, un viņiem sekoja vīrieši un zēni. Gan Jāzeps, gan arī Marija varēja domāt, ka Jēzus ir pie otra no vecākiem, jo dēla vecums ļāva pievienoties abām no grupām. Tomēr šajā fragmentā evaņģēlists nevēlējās uzsvērt svētkus, bet to, ka “bērns Jēzus palika Jeruzālemē” (Lk 2,43) un svētnīcā ar “rakstu mācītājiem” (2,46) sarunājās.
Jēzu Marija un Jāzeps atrada svētnīcas daļā, kas bija paredzēta mācīšanai un diskusijām (Apd 5,25). Jaunietis bez problēmām varēja pievienoties šādai sarunu grupai. Jēzus arī nepalika malā un ne tikai klausījās pieredzējušos rakstu mācītājus, bet pats iesaistījās ar jautājumiem. Šī ir skaidra liecība, cik ļoti Jēzus alka pēc patiesas gudrības. Nācaretē varēja būt vairāki labi rakstu mācītāji, bet galvaspilsētā varēja izmantot radušos iespēju un padziļināt savas Rakstu zināšanas pie tautas elites pārstāvjiem. Tajā laikā izglītībā uzsvars tika likts uz problēmu apspriešanu. Tas deva iespēju uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Tāpēc nebūtu jābrīnās, ka Jēzus iesaistījās šajās diskusijās, tomēr Jēzus ne tikai izdarīja to, ko varēja atļauties katrs jaunietis - iesaistīties diskusijā, bet arī pārsteidza apkārtējos.
Jēzus jau no agras bērnības veidoja dziļas attiecības ar Tēvu, kas pārsniedza ierastas jūdu reliģiskās prakses un izpratnes robežas. Attiecības ar Tēvu bija viņa dzīvē pirmajā vietā un arī turpināja pakļauties saviem vecākiem. Jēzus “pazušana” un “atrašanās” parāda, ka viņa dzīvē bija sfēra, kuru nevarēja apkārtējie izprast. Marijas vārdos skan zinām pārmetums: “Dēls, kāpēc Tu mums tā darīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām” (2,48). Jēzus kā patiess jūds un labs skolnieks, atbild uz jautājumu ar diviem jautājumiem: “Kāpēc jūs mani meklējāt?” (2,49) Jēzum vecāku meklējumu liekas pārsteidzoši, jo priekš Viņa pašsaprotami bija atrasties Tēva mājās. Tas nebija pārmetums vecākiem, bet neizpratne.
Otrs Jēzus atbilde-jautājums: “Vai jūs nezinājāt, ka man jādarbojas tanīs lietās, kas ir mana Tēva?” (2,49). Jāievēro, ka tie visi ir Jēzus pirmie vārdi šajā Evaņģēlijā! Tie ir vārdi par Tēva mājām, svētnīcu, jo jūdi bija pārliecināti, ka Kungs dzīvo svētnīcā. Paliekot svētnīcā Jēzus uzsvēra, ka Viņam ir svarīga tuvība ar Dievu; ka Viņa pirmās mājas nav Nācaretē, bet pie Tēva Jeruzālemē. Tālāk Evaņģēlijā Lūkas arī attīsta šo domu, kad raksta par Jēzus ceļu uz Jeruzālemi (9,51-19,28). Jēzus savā dzīvē īstenoja šīs “Dieva lietas”, Dieva plānu un parāda, ka jau no jaunības ir gatavs pildīt Dieva gribu. Jēzus saka: “jādarbojas” un šī nepieciešamība parādās Viņa mācībā (4,43; 13,33) un īpaši attiecas uz Viņa ciešanām un augšāmcelšanos (9,22; 17,25; 22,37 u.c.). Kad Jēzus izsaka šo nepieciešamību, Viņš negrib teikt, ka ir Tēva gribas akls vergs, bet to, ka paklausīgi pieņem Tēva gribu un uztver to kā savu gribu un aicinājumu.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru