Mt 3, 1-12
Otrā un trešā adventa svētdiena mūsu uzmanību piesaista Jāņa Kristītāja personai, kurš mūsu skatienu vērš nevis uz Bērniņu silītē, bet Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus, uz to, kurš nāks tiesāt pasauli: “Viņš jūs kristīs Svētajā Garā un ar uguni. Vēteklis ir Viņa rokā: un Viņš iztīrīs savu klonu, un Viņš sakrās kviešus savā šķūnī, bet pelavas sadedzinās neizdzēšamā ugunī” (Mt 3,11-12). Šie Jāņa Kristītāja vārdi ļauj mums daudz plašāk uzlūkot Kristus atnākšanu. Ja mēs vēlamies sagaidīt pastarā dienu, mums ir jāpiedzīvo Betlēmes Bērna nabadzība un jāiziet cauri Viņa pamešanai un ciešanām pie krusta. Pieņemot ticībā patiesības, kuras iepazīstam nabadzīgajā Bērnā un krustā sistā nāvē, un atpazīstam Jēzū Kristū Kungu - Kyrios, mēs varam būt droši: “Kad parādīsies Kristus, jūsu dzīvība, tad arī jūs parādīsieties godībā līdz ar Viņu” (Kol 3,4).
Evaņģēlists Matejs no stāsta par Jēzus bērnību nepāriet uzreiz pie Jēzus Kristus personas, bet aizved mūs uzreiz pie Jordānas upes, kur kā pirmo mēs nesastopam Jēzu, bet Jāni Kristītāju. Lasot par Jāņa apģērbu mēs varam atminēties pravieti Eliju, kurš bija “kažokādas apģērbā, un viņa gurni bija apjozti ar ādas jostu” (2 Ķēn 1,8). Izraels gaidīja Elija atgriešanos pirms Mesijas (Mal 4,5), kurš sāks atjaunot Izraela ciltis (Sīr 48,10). Tas, ka Jānis darbojās Jordānas upes krastos norāda uz dziļi simbolisku Izraela tautas atbrīvošanas pieredzi. Jordānas upe tautā asociējās ar Dieva glābšanas darbu. Līdzīgi kā Sarkanā jūra pašķīrās, lai Izraelieši varētu pāriet tai pāri ar sausām kājām un aizbēgt no vajātājiem, tā viņi šķērsoja Jordānu un iegāja Apsolītājā zemē (Joz 3, 14-17).
Sīrietis Nāmans tika dziedināts no spitālības pēc tam, kad pravietis Elīsa lika viņam septiņas reizes iegremdēties Jordānā (2 Kēn 5,14). Jānis šajā upē kristīja jeb iegremdēja ļaudis kā konkrētās personas atgriešanās zīme. Pirmajā adventa svētdienā mēs dzirdējām par Noasa dienām (Mt 24,37) un tas laiks pierādīja, ka pats ūdens nevar šķīstīt sirdis. Cilvēku grēcīgums saglabājās nemainīgs arī pēc plūdiem (Rad 6,5; 8,21) un tāpēc Jānis runāja par kristībām “Svētajā Garā un ar uguni” (Mt 3,11), kas iedarbosies uz cilvēku sirds dzīlēm.
Jānis Kristītājs savā darbībā piepildīja pravieša Isaja vārdus: “Balss sauc: Tuksnesī sataisiet Kungam ceļu, klajumā nolīdziniet taku mūsu Dievam!” (Is 40,3). Vecajā Derībā šie vārdi izskan saistībā ar Babilonas gūstu, sniedz mierinājumu trimdā un un iezīmē atgriešanos no tās 537 .g.p.Kr.; tauta cerēja, ka nāks jauna izceļošana un atgriešanās dzimtenē. Mateja Evaņģēlijā šiem vārdiem vairs nav burtiskā nozīme, bet tie norāda uz Jēzus, kurš šajā Evaņģēlijā tiek attēlots kā jaunais Mozus, kas tautu izvedīs no grēku nebrīves caur savu savu nāvi un augšāmcelšanos, savu Pashu.
Jāņa sludinātā valstības nākšana Vecajā Derībā bija zināms jēdziens, tomēr doma, ka pirms ieiet valstībā ir nepieciešama grēku nožēla bija kaut kas jauns un daudziem jūdiem nepieņemami, jo viņi uzskatīja, ka viņu izcelsme un piederība izvēlētai tautai nodrošinās ieiešanu valstībā. Kā Abrahama bērniem viņiem bija automātiski jāieiet Mesijas valstība. Jānis Kristītājs sludināja prāta un sirds maiņu, atgriešanos (metanoeite), ar ko jau pravieši iepriekš nodarbojās (Mal 3,7-12). Jānis piepildīja daudzos Vecās Derības pravietojumus (piem., Jl 2,28-29; Mal 3,2-5). Pravietis Joels solīja, Svētais Gars nāks pār Izraeli, bet Malahijs runāja par uguns kristībām, kas tiesās un šķīstīs tos, kas ieies valstībā. Mateja Evaņģēlija valstības tēma ir ļoti plaši pārstāvēta un visā tekstā tā tiek pieminēta 32 reizes. Jāņem vērā, ka izteiciens “debesu valstība” ir veids kā pateikt vārdu “Dievs”. Dieva valstība ir tuvu! Jānis izprata šos vārdus kā Dieva valdīšanas sākumu un izšķirošu ienākšanu pasaulē.
Matejs savā Evaņģēlijā izšķir divas Jāņa lomas: pirmkārt, viņš sagatavo Izraeli pirms Kristus nākšanas; ka Jēzus ir laika beigu Elija (Mt 11,14; 17,11-13). Jānis sludināja grēku nožēlu un kristīja, lai cilvēki būtu gatavi pieņem Jēzus personu, vārdus un darbus. Otrkārt, Jānis ir Jēzus priekšgājējs. Viņu dzīvēs ir daudz līdzīgā: abi runāja līdzīgus vārdus (Mt 3,2.7.10; 4,17; 7,19; 12,34; 23,33) un tika uzskatīti par praviešiem (Mt 11,9; 14,5; 21,11.26.46); abi bija pretstāvēja saduķejiem un farizejiem (Mt 3,7-10; 12,1-14.34 u.c.) un aicināja atgriezties (Mt 11,16-19); abi rīkojās saskaņā ar to pašu autoritāti (Mt 21,23-32) un pretinieki baidījās no viņiem cilvēku dēļ (Mt 14,5; 21,46); abus apcietināja, saistīja, ieslodzīja, nonāvēja kā noziedznieku un tika savu mācekļu apbedīti (Mt 14,6-12; 21,46; 27,11-26.57-61).
Kristības dalīja Jāņa klausītājus divās daļās: tie, kas nesa atgriešanās augļus un tie, kas nenesa. Lasot Mateja Evaņģēliju ir jāņem vērā pretmeti te ir bieži sastopama: ir tie, kas pildīs un tie, kas nepildīs Jēzus vārdus (Mt 7,24-27); ir laba un slikta zivs (13, 47-50), aitas un kazas (25,31-46). Šāds duālisms ir raksturīgs tā laika jūdu reliģiskajai literatūrai, kurā pārdomā pastarā dienas tuvumu, kad būs tikai divi spriedumi - pestīšana un pazudināšana. Jānis konfrontēja katru klausītāju ar Dieva tiesu, jo tās priekšā nekāda izlikšanās un tēlošana nav iespējama. Cilvēki, kuriem Jānis sludināja bija apraduši ar domu, ka var izsprukt un paļauties uz savu izvēlētību. Viņš atmaskoja viņu grēkus un šķietamo sirds mieru. Šīs svētdienas Evaņģēlijs aicina mūs pieņemt sagatavošanās vēsti, kas ir nepieciešama, lai Kungs pie mums var atnākt pamanīts un neatmests. Tas prasa radikālu atgriešanās lēmumu, jo savādāk var palikt neizpratnē par pestīšanas vēsturi un savu vietu tajā. Tieši tāpēc tik svarīgi ir klausīties Vecās Derības pravietojumus, jo tajos varam smelties gaidīšanas garu un īpašā veidā Jāņa Kristītāja tuvas sagatavošanās trauksmi. Nekas nav tik īsts kā Dievs un katrs grēks vai izlikšanās nevar izturēt šo Dieva reālo klātbūtni.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru