Jņ 17, 20-26, VII lieldienu laika svētdiena, C

Jņ 17, 20-26

Kunga Debeskāpšana, manuskripts no

Francijas, 14.gs.

Ascension. - National Library of France, France

- No Copyright - Other Known Legal Restrictions.

1.jūnija Lieldienu svētdienā lasām Jāņa Evaņģēlija pierakastītā Jēzus augstā priestera lūgšanas noslēgumu. Kunga sekotāji vēl veidoja trauslu kopienu, ko pierādīja tālākie Kristus ciešanas notikumi un mācekļu bēgšana, un tāpēc jau tagad Viņš lūdzās par viņu vienotību, lai vienotības aizmetņi pamazām viņos sāktu darboties. Mācekļu saite ar nākošajām ticīgo paaudzēm netiks sarauta, jo viņos iemājos Jēzus un tas nozīmē, ka kristieši jau savā dzīves laikā varēs pieredzēt mūžīgo dzīvi. Jēzus mīlestība pret apustuļiem neatšķiras no tās, kādu caur gadsimtiem pieredz nākošās ticīgo paaudzes. Lūgšana noslēdzas ar pacilātu toni, jo Jēzus ņem mūs visus savos apskāvienos. Ja pasaule negribēja dzirdēt Tēva vēsti cilvēkiem, tad tie, kas atvērās un iepazina Tēvu, piedalās Dieva Dēla mīlestības noslēpumā. Jēzus atklāja cilvēcei Tēvu un palika uzticīgs un izgāja cauri krustam, augšāmcelšanai un dāvā savu Garu.

Jēzus savā augstā priestera lūgšanā nerunā par detaļām vai Dieva dabu, bet par debesu Tēvu un arī par vēsturi un darbiem. Mācekļi ir šīs lūgšanas neatņemama sastāvdaļa un Jēzus lūdzas par viņiem un lūdza Tēvu, lai viņi varētu iemājot Dēla priekā un paliek vienoti. Šīs svētdienas lasījumā Jēzus lūgšanas perspektīva paplašinās no mācekļu kopienas līdz visiem, kas ir pasaulē un visiem, kas Viņam ticēs. Visa uzmanība ir uz Dieva darbiem, ka Dieva plāns pasaulei tiks piepildīts un to var pilnveidot caur mācekļu kopienu. Jēzus savas zemes dzīves beigās vairs nerunāja līdzībās, bet ļoti skaidri uzsvēra, ka “atklāti jums pasludināšu par Tēvu” (Jņ 16,25) un “es esmu darījis zināmu viņiem Tavu vārdu (Jņ 17,26). Visa Jāņa Evaņģēlija galvenais mērķis ir atklāt Dieva vārdu, ka Viņš ir Tēvs. Jēzus nāca, “lai izklīdinātos Dieva bērnus savāktu vienkop” (Jņ 11 52) un lūdza par tiem, kas ticēs Viņam pateicoties apustuļu vārdiem “lai visi būtu viens” (Jņ 17,21) kā Dēls un Tēvs. Jēzus vairs nedarbojas tikai individuāli, dziedinot neredzīgo, paralizēto vai pievēršoties konkrētu cilvēku vajadzībām, bet palīdz ar savu spēku apvienot kopienu.

Īpaši Jēzus lūdzās par savu mācekļu vienotību un šīs vienotības modelis ir meklējams Jēzus un Tēva attiecībās: “lai visi būtu viens, itin kā Tu, Tēvs, manī un es Tevī” (Jņ 17,21). Kad ticīgais skatās uz šo vienotību, tad redz tās vertikālo un horizontālo līmenī, jo šī mīlestība nav tikai pašā Dievā, bet mēs esam aicināti iegremdēties tajā. Mācekļu ieiešana Tēva un Dēla mīlestībā ļauj arī pieredzēt vienotību savā starpā. Mācekļu vienotības pamatā Dieva mīlestība, kura viņus apņem un ļauj īstenot tuvākmīlestības bausli savā starpā. Mācekļu vienotības mērķis ir brālīga mīlestība, kas attīstas un pilnveidojas, lai dažādos paredzamos un neparedzamos veidos būtu par Dieva pestījošās darbības zīmi pasaulei.

Jāņa Evaņģēlijā skaidri parādās, ka Dieva valdīšana nav vienkārša zināšana, jaunas atklāsmes saņemšana vai sasniegt kādu īpašu atskārsmes stāvokli, bet Dieva valdīšana ir saistīta ar miesu un garu (Jņ 6,63), kas prasa nopietnu iesaistīšanos rosīgā radīšanas darbā Jēzū Kristū. Šī iesaistīšanās ir iekļaujoša (Jņ 17,20) ar apņemšanos pazemīgi kalpot (Jņ 13, 1-17). Dziesmu dziesmas grāmatā lasām šos skaistos vārdus: “Mīļais - man un es viņam, tam, kurš lilijās gana” (Dz 2,16). Līdzīgā veidā izteicās pravieši: “jūs būsiet mani ļaudis, un es būšu jūsu Dievs” (Ez 36,28), “es būšu viņiem Dievs, un viņi būs mana tauta” (Jer 31,33). Dziesmu dziesmā Līgava šo valodu pārveido laulāto mīlestības jēdzienos. Lai izteiktu mīlestību Jēzus lieto līdzību valodu: “es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani” (Jņ 10,14), “lai viņi būtu viens, tāpat kā mēs esam viens” (Jņ 17,23).

Sv. Gregors no Nīsas savu homīliju par Dziesmu dziesmām noslēdza ar pārdomām par vienotību un mīlestību, un uzsvēra, ka “Kad mīlestība pilnīgi atņem bailes un bailes pārtop mīlestībā, tad izrādīsies, ka visi pestītie radīja vienotību pateicoties apvienošanai ar vienīgo labumu un apvienojās savā starpā caur pilnību [,...jo] kad caur svētībām Viņš ielika savos mācekļos visu savu spēku, caur vārdu [... un] dod svētajiem arī citus labumus, vispirms svarīgāko labumu, proti, lai nebūtu sadalīti dažādo brīvās gribas lēmumu dēļ, bet, lai visi būtu viens pateicoties vienam labumam, lai [...] pateicoties Svētā Gara vienotībai, apvienoti miera saitēm, visi kļūtu viena miesa un viens gars ar cerību uz kuru tika aicināti. [..] Lai visi būtu viens, itin kā Tu Tēvs, manī un es tevī, tā lai arī viņi būtu mūsos [Jņ 17,21]. Šādas vienotības saite ir godība, un neviens nenoliegs, ka Svētais Gars ir nosaukts par godību, ka vien palūkosimies uz sekojošajiem Kunga vārdiem: godību, ko Tu man esi devis, es esmu devis viņiem [Jņ 17,22]. Patiešām deva mācekļiem šo godību Tas, kurš teica: Saņemiet Svēto Garu [Jņ 20,22].”*

* Gregorii Nysseni, In Canticum Canticorum XV, 466-467

br. Jānis Savickis OFMCap