Sak 8, 22-31, Svētās Trīsvienības svētdiena, C

Sak 8, 22-31

Trīsvienība. Neierasts attēlojums, kur Tēvs un Dēls tur
biķeri, kurā ielido balodis, kas ir Svētā Gara simbols.
Manuskripts no Francijas, 1400.g.

Svētās Trīsvienības svētkos Dieva vārda liturģijā pirmais lasījums tiek ņemts no Sakāmvārdu grāmatas, kuras tapšana saistās ar garu attīstības procesu. Līdzīgi katrs ticīgais visu mūžu iepazīst Svētās Trīsvienības noslēpumu. Izraelis runāja atšķirīgāk par savu Dievu nekā apkārtējās tautas par saviem dieviem. Katrā jaunajā tēlā, kuru mums piedāvā Raksti, Dievs piedalās pasaulēs notikumos ar radošu mīlestību un viens no sarīgiem tēliem ir gudrība. Gudrība nav kaut kas atsevišķs no Dieva, tā ir dievišķa pati par sevi un kopā ar Dievu; tā “līksmojas Viņa priekšā” kā “iemīļots bērns”* (Sak 8,30) un arī ir pasaulē. Sakāmvārdu grāmatas sākotni var meklēt Salomona laikmetā un savu galīgo versiju sasniedza 5. vai 6. gs. pirms Kristus. Sakāmvārdi pārstāv vairāk nekā piecu gadsimtu Izraela gudrības kustību un izprot pasauli kā sadalītu divās cilvēku kategorijās: gudrie un muļķie. Starp viņiem ir neiesaistītie, vienkāršie vai nepieredzējušie, kuriem vienas no divu kategoriju ietekmē būs jāiekļaujas vienā no tām. Pretstars "gudrais" un "muļķis" (nevis neziņa) ir ļoti būtisks, jo pat augsti inteliģents cilvēks var būt “muļķis”, ja neizprot patieso dzīves jēgu un mērķi. Sakāmvārdu grāmatas 8. nodaļas būtiska iezīme ir tā, ka cilvēka gudrība ir atdarināšana un mācīšanās notiek caur klausīšanos un paklausību Dievm.

Šo lasījumu var uztvert par visbūtiskāko Sakāmvārdu grāmatas fragmentu. Protams, visa grāmata ir iedvesmota un lasāma, taču šeit gudrība ir kā Dieva īpašība, kas tiek personificēta un Dieva gudrība ir kā persona. Kristiešiem tā ir Trīsvienības otrā Persona, kura kļuva par cilvēku Jēzū Kristū. Dievs nav vientuļš Dievs un par to apjausma bija jau Vecajā Derībā, un par Viņu kā visu cilvēku un dzīvo būtņu Ķēniņu, jo Viņam bija savs galms, kas Viņu apņēma un kalpoja. Dieva gudrība, ar kuras palīdzību Viņš radīja pasauli un vada vēsturi, kļūst par tādu kā personu, kas spēlē un līksmojas Radītāja priekšā (Sak 8,30) un tiek sūtīta pie Izraela, lai tur iemājotu (Sīr 24,8). Gudrības personifikācijas process Vecajā Derībā pastiprinājās, bet tā vēl nav Jaunās Derības Gudrība, Logos, Iemiesotais Vārds, un jūdiem Dievs ir viens bez iekšējās dievišķo personu dzīves, Viņš ir Izraela un visu tautu pestītājs.

Derība starp Dievu un cilvēkiem prasīja starpnieku un Vecajā Derībā šādus tēlus var atrast un varam ievērot, ka starpnieks ļoti nopietni tiek meklēts. Sākumā šādu lomu spēlēja debesu Kunga eņģeļa tēls, kurš sarunājas ar patriarhiem: Dievs atklājas Abrahamam un Mozum. Kunga eņģeļa tēls ir pārsteidzošs, jo no vienas puses ir Kungs Dievs un otras - kaut kas atdalīts no Viņa. Kristiešiem šis eņģelis ir Jēzus Kristus, kurš meklē un grib pestīt savu tautu, un Baznīcs tēviem bija skaidrs, ka tas ir Jēzus Kristus. Kunga eņģelis parādījās neregulāri un reti, un vēl nemitinājās cilvēku vidū. Vēlāk Pestīšanas vēsturē parādījās jauns starpniecības tēls - gudrība. Jūdaismā sākot ar 3. gs. pirms Kristus bija ierasts apcerēt Dieva gudrības personifikāciju un aprakstīt to ar izteiksmīgu tēlu palīdzību. Jūdu izpatnē gudrība tieši izgāja no Dieva, pildīja saistošo un starpniecības funkciju radīšanā un atklāsmē, jo tā izgāja no Dieva mutes, dzemdēta pirms visa (Sīr 24, 3-7; Sak 8,22-33). Gudrība no vienas puses pietuvojās Torai, Mozus likumam, kurā tā iemiesojās un no otras puses saistījās un ar helēnisma stoicima izplatīšanos identificējās ar Logosu.

Jēzus Kristus uzsākot savu publisko darbību pievērsās arī mācīšanai ar autoritāti un bieži tiek saukt par “rabi”, jo bija gudrības mācītājs. Atklātā gudrība nāca no Dieva, kuru tikai Viņš pazina un varēja atklāt. Viss Jāņa Evaņģēlijs apraksta Jēzu kā Tēva atklājēju un Viņš runāja tikai to, ko saņēma no Tēva. Jēzus nav tikai gurības un patiesības mācītājs, bet pats ir gudrība (1 Kor 1,24) un patiesība (Jņ 14,6), un mācekļi drīz vien sāka identificēt Viņu ar noslēpumaino gudrību, kas pastāvēja Dievā pirms radīšanas un, kas bija jau ievērots Vecās Derības gudrības literatūrā (Sak 8; Īj 28; Gudr 7, Sīr 4-6, Bar 3). Šī literatūra īpaši un atkārtoti uzsvēra radības skaistumu, kārtību un adekvātumu. “Radības vieglumu, rotaļīgumu, skaistumu un absoluto pilnību diez vai labāk  var izteikt kā priecīgas, neierobežotas spēles tēlā. Protams, metafora par “radošās gudrības spēli” tiek izmantota arī, lai pateiktu, ka Dievs priecājas par radību. Tās nebija sāpīgas dzemdības, noteikti ne spntānais aborts, bet gan viegla un krāšņa spēle - un tāda tā varētu palikt mūžīgi, ja cilvēki pievērstu uzmanību radības gudrībai un spēlētu līdzi tai.”** Tie, kas neciena radības kārtību un sagroza dabas ieceri, nodara kaitējumu sev, jo Dievs nav tas, kas soda, bet cilvēki paši sevi soda un neizpilda savus dzīves mērķus. Svētā Trīsvienība ļauj atgriezt cilvēkam sākotnēju spožumu, vieglumu un skaistumu, bet tad dzīve ir jāpakļauj Jaunās Derības ceļam pie Tēva caur Jēzu Kristu Svētajā Garā. 

* Starp biblistiem pastāv diskusija kā tulkot Sak 8,30 vārdus: darbinieks vai mīļotais bērns. Šeit sekosim otrajai tulkojuma iespējai. Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth: New Explorations of Great Biblical Texts, Collegeville: Liturgical Press 2022, 21, 178.lpp.

** Gerhard Lohfink, Between Heaven and Earth, 21.lpp.

br. Jānis Savickis OFMCap