Rad 22, 1-18, Lieldienu vigīlija

Rad 22, 1-18

Mandorlas formā attēlota Īzāka upurēšana, eņģelis aptur

 Abrahāmu, kad viņš grasījās upurēt Īzāku. Auns atrodas 

pa kreisi, lai tiktu upurēts Īzāka vietā. Manuskripts no 

Anglijas, 13.gs. vidus.

Lieldienu vigīlijas vārda liturģijas otrais lasījums no Radīšanas grāmatas 22. nodaļas ir viens no pazīstamākajiem Bībeles tekstiem, kas nevar atstāt lasītāju vai klausītāju vienaldzīgu. Stāstā par Abrahamu (Rad 12-22.nod) svarīgs motīvs ir Abrahama un Sāras neauglība, un izrietošā no tā spriedze, jo Dievs solīja patriarham dēlu un daudzskaitlīgus pēcnācējus. Abrahams saskārās ar šķēršļiem: Sāra nonāca svešzemju ķēniņa harēmā (Rad 14. un 20.), Abrahama iesaistījās kārā (Rad 14), abi laulātie meklēja alternatīvas bērna iespējas (Rad 16) un neticēja iespējai, ka solījumi piepildīsies (Rad 17. un 18.). Visbeidzot piepildījās Dieva solījums un 21. nodaļā tas tiek aprakstīts un, pēc tam Dievs pārbaudīja Abrahamu, prasot salikt apsolījuma dēlu Īzāku upurī. Tadā veidā Abrahamam nācās pieredzēt Dievu, kurš šķietami runā sev pretī. Mēs kā lasītāji tiekam sagatavoti šādam notikumu pavērsienam, jo svētais autors no sākuma norāda uz Dieva nodomu, ka grib pārbaudīt Abrahamu.

Abrahama stāsta sākumā viņam ir jāpamet savu pagātne un šajā lasījuma sava nākotne, un abos gadījumos devās ceļā. Šajā lasījumā iepazīstamies kā Abrahams atjaunoja savu Dieva pazīšanu un izprata Kungu jaunā veidā. Sākumā Dievs viņam varēja likties kā uzticams ceļa biedrs, bet tagad atklājās, ka Dieva klātbūtne, kurai jātic arī pilnīgā tumsā un ka Viņu pilnīgi nesaprot. Šajā lasījumā iepazīstamies ar kristīgās ticības paraugu un nostājamies ticības drāmas priekšā, kas tiek pārbaudīta un ir konfliktā ar normālu dzīves ziņu un moralitāti. Dievs nav nežēlīgs vai absurdāls, bet šeit visa pamatā ir Dieva mīlestība, kura nākotnē nesīs augļus.

Kāpēc Dievs pārbaudīja Abrahamu? Dievs uzrunāja Abrahamu un viņš atbildēja “Es te!” - Bībeles kontekstā pārsteidzoši vārdi, kuri izsaka gatavību izpildīt Dieva vārdu (Lk 1,38). Dievs saka viņam “ej” - jeb burtiski “ej pats pie sevis”. Tas ir tas pats vārds ar kuru Dievs vērsās pie patriarha pašā sākumā (Rad 12,1) un tas tagad ir atkal jauns sākums, lai turpinātu savu ceļojumu, atgriežoties pie tā sākumiem un atjaunotu savu paklausību Dievam. Abrahams labi zināja, ka paklausība Dievam nozīmeja sava aicinājuma īstenošanu, bet tagad ceļš ir daudz nesaprotamāks kā iepriekš. Tā vairs nebija izceļošana no pagātnes saitēm, bet salikt upurī savu apsolījuma dēlu. Vai cilvēks, kas prot saraut ar pagātni spēs atteikties no spēcīgas nākotnes saites, sava dēla Īzāka?

Lasījumā neredzam nekādu Abrahama reakciju, nemēģina vienoties ar Dievu tādā veidā, kad lūdza par Sodomu (18,16-33) un neprasīja skaidrojumus, bet bija paklausīgs un rīkojās tā kā sava aicinājuma sākumā (Rad 12,1). Abrahams klusē un šī klusuma noskaņa vairāk uzmanības ļauj mums pievērsties stāstījuma detaļām: pieceļas agri no rīta, apseglo ēzeli, ņem līdzi divus kalpus un dēlu, malku upurim un devās ceļā. Bez vārdiem un emocijām. Īpaša uzmanība tiek pievērsta vārdiem: “Re, uguns un malka, bet kur ir jērs sadedzināmajam upurim?” (Rad 22,7) un Abrahams atbilēja Īzākam: “Dievs pats sev sagādās jēru” (Rad 22,8). Dziļi vārdi par to, kam tulīt būs jānotiek. Viss tika sagatavots upura salikšanai un Īzāks ir pilnīgi paklausīgs, nekādā veidā nepretojas un nerunā par sevi. Varam nojaust par divām sajūtām: tēva mīlestību pret dēli un dievbijību. Visu šo notikumu vadīja Dieva vārds.

Dievs apturēja upura salikšanu, sagādāja upurdzīvnieku, upuris tika salikts un Īzāks palika dzīvs. Abrahams ieguva savu dēlu jaunā veidā, jo tagad viņš patiešām piederēja Dievam, kā Dieva dēlu. Tātad šis stāsts nav tikai par Abrahama ticību, bet par Dieva slavēšanu pateicoties kuram patriarhs atklāja dāvanu, ka dēls nav tikai dabiskās tēvišķības īstenošanas plāns, bet pārdabisko solījumu aktualizācija. Dēls, kuru viņš uzskatīja par savu, tagad vajadzēja pateikt “nē” un apzināties, ka viņš ir žēlastība. Ja šis stāsts uzslavētu tikai cilvēku, tad tas mums būtu neskaidrs un tāpēc šeit, pirmkārt, tiek slavēts Dievs.

Šis stāsts parāda attiecības starp Dievu un cilvēkiem, un kļūdīgi būtu apcerēt šo ticības pārbaudījumu skatoties tikai uz to, kas parādās pirmajā plānā. Jāievēro arī visa Izraela vēsture un pat mūsu pašu dzīve, pēc kā mēs ilgojamies, plānojam un daram. Visi iepriekšējie Dieva tēli, kuri cilvēkam deva dzīves orientierus, šī lasījuma gaismā izgaist. Nāk liela bezspēcība visa zaudēšanas iespējas priekšā, jo Dievs nav paredzams un mēģinājumi Viņu pielāgot savai iztēlei un plāniem beidzas ar neveiksmi, jo Dievs ir citāds. Dievs jau no Abrahama stāsta sākuma aicina viņu atmest pierasto. Kristietībā, kad domājam par ticību, mēs runājam par Dieva iemīlēšanu Viņa paša dēļ. Abrahams nemitīgi mācījās, ka Dievs nepielāgojās viņa ceļiem.

Dievs neveic pestīšanas darbu nerēķinoties ar cilvēkiem un prasa no viņa līdzdarbību Kunga plāna īstenošanā un vēstures ritējumā. Atbilde, kuru dod cilvēks uz Dieva aicinājumu nosaka šī plāna īstenošanos. Abrahama atbilde bija Kunga vārda un paša Dieva personas pieņemšana, kura uzrunāja viņu. Ticību Abrahama dzīvē raksturoja tas, ka runājušās personas attiecībās ar personu, kas klausās svarīgāk bija nevis tas, ko persona saka, bet pati Dieva persona, kuru pieņem vai arī atmet. Abrahams pieņēma Dievu personu un tad klausījās Viņa vārdu, devās ceļā, pieņēma solījumus un cilvēcīgi skatoties nonāca sava veida tumsā un šīs pieredzes augstākais punkts bija Īzāka upuris. Noslēpumainais Dievs atklājās un neskaidrie pestīšanas ceļi nosaka to, ka ticība vienmēr ir cilvēka brīvās gribas akts un tikai tas, kurš grib, tas tic; tikai tas, kurš mīl Dievu, pieņem Viņa vārdu, tic Viņam. Šajā ceļā grūtākais ir tas, ka Dievs šķietami iejaucas cilvēka autonomijā un sekojot viņa gribai vajadzēs atteikties no sava izdevīgā miera.

Abrahama vēsturi nevar ierobežot ikdienišķas vēstures ietvaros, ka kāds ir saņēmis žēlastību, dēlu un ar to viss beidzas. Ticīgie zina, ka pestīšana neapastājas pie žēlastības saņemšanas, bet ir dāvana, kas dota, lai augtu uz pilnīgākiem solījumiem, kuru dēļ ir jāsargā derība no paaudzes paaudzē. Viss pieder Dievam, pat bērni un ticības nodošana nākošajām paaudzēm var izdoties, ja bērni pieredz, ka viņu vecākiem Dievs ir svarīgāks par visu citu pasaulē. Svarīgi ievērot, ka mēs nevaram mākslīgi radīt šādas upurēšanas situācijas. Tās tiek prasītas no mums un tās parādas tad, kad mēs kalpojam Dieva lietām. Kristiešiem Jēzus Kristus ir jaunais Īzāks, kurš pats nemeklēja upuri, bet sludināja Dieva valstību, bet arvien skaidrāk atklājās, ka valstības vēsts nozīmē arī nāvi priekš Viņa, jo daudzi no Izraela viņam neticēja un gribēja no Viņa tikt vaļā. Jēzus pieņēma nāves perspektīvu. Viņa brīvo un patieso paklausību var izprast Izraela vēstures un īpaši Abrahama dzīves kontekstā. Jeruzalme atradās tajā pašā vietā, kur Īzāks tika sasiets. Šis vigīlijas lasījums piedāvā tādu stāstījumu, kurā žesti, priekšmeti un klusēšana ir svarīgāka par vārdiem. Līdzīgi kā Jēzus ciešanu un nāves aprakstā. Tas ir stāsts, kas raisa iztēli un vērš mūsu uzmanību uz žēlastību, dāvanu, augšāmcelšanos.

br. Jānis Savickis OFMCap