Apd 13, 14.43-52, IV lieldienu laika svētdiena, C

Apd 13, 14.43-52

Pāvils un Barnaba dziedina klibo

manuskripts no Austrijas, 1425-1435 g.*

Ceturtā Lieldienu svētdiena ikgadus ir veltīta Labajam Ganam un katru gadu lasām kādu fragmentu no Jāņa Evaņģēlija 10. nodaļas. Šajā Svētdienā Kristus atklājas kā Jērs un Gans, kurš ved atbrīvoto tautu pie dzīvības avota. Pirmajā vārda liturģijas lasījumā no Apustuļu darbu grāmatas varam lasīt, ka Dievs vēlas ar jaunās dzīves dāvanu aplaimot visus cilvēkus. Ikkatrs, kas pieņem šo Dieva dāvanu var pieredzēt līksmību un Svēto Garu. Barnabas un Pāvila misijas sākums atgādina Jēzus misijas sākumu, jo kā Jēzus bija Tēva izvēlēts un Svētā Gara piepildīts (Lk 3,21-22), tā abi apustuļi bija Gara izvēlēti pravietot un doties misijā (Apd 13,2-4). Pēc tam, kad pār Jēzu nāca Svētais Gars, Viņu kārdināja velns un to Viņš atmeta (Lk 4,1-13), tā arī abus apustuļus misiju sākumā Kipras salā kāds mags, “velna bērns” kārdināja mācekļus (Apd 13, 4-12). Ja Jēzus mācīja sinagogās un Nācaretē pirmo reizi sludināja (Lk 4,15), tad Pāvils sludināja Kipras sinagogā (Apd 13,5) un pirmā lielā runa viņam bija Pisidijas Antiohijā. Ja Jēzus primo mācību Nācaretē priecīgi uzņēma, bet daudziem arī radās šaubas (Lk 4,22, 24-29), tad Pāvila katehēze Pisidijā sākumā bija labi uzņemta, bet drīz vien parādījās oponenti (Apd 13,44-45). Ja Jēzu izraidīja no sinagogas un “viņš, tiem pa vidu izgājis, devās prom” (Lk 4,30), tad Pāvils pasludināja, ka “mēs vēršamies pie pagāniem” (Apd 14,46). Evaņģēlists Lūkas abās savās grāmatās šīs paralēles norādījis apzināti, lai parādītu, ka Baznīcas misija ir Labā Gana misijas turpinājums.

Šie notikumi veidoja pagrieziena punktu Baznīcas darbībā, jo apustuļi vērsās pie pagāniem un arī Apustuļu darbu grāmatā tas ir svarīgs pavērsiens. Jau iepriekš grāmatā izskanēja doma par Svētā Gara plašo darbību (Apd 2) un pagāna Kornēlija un viņa nama atgriešanos (Apd 10), tad tagad Pāvila un Barnaba kalpojums īstenojās vēl skaidrāk, jo jūdi viņus atmeta, bet pagāni viņus priecīgi pieņēma. Svarīgi šajā Labā Gana svētdienā ievēot, ka Barnaba un Pāvils darbojās kopā. Barnaba prata dalīties ar Pavilu savā pieredzē un apmācīja viņu, lai viņš varētu uzsākt savu sludināšanas ceļu. Labu līderi var izvērtēt saskaņā ar spēju atstāt aiz sevis sekotājus. Barnaba iedrošināja Pāvilu un nejuta vajadzību vienmēr būt pirmajā vietā. Ja fragmenta centrā redzam Pāvilu, tas nenozīmē, ka Barnaba būtu mazāk ietekmīgs, jo viņi bija viena komanda. Barnaba bija viens pirmbaznīcas pilāriem un viens no pirmajiem, kas ļoti nopietni sāka uztvert Evaņģēliju, kaut arī visdrīzāk nepazina Kungu Jēzu. Viņš bija gudrības un cerības pilns, un spēja pievilkt cilvēkus pie sevis. Pāvila dzīvē Barnabam bija izšķiroša nozīme, jo ja Ananija viņu nokristīja un iekļāva Baznīcas kopienā, tad Barnaba viņu ievadīja ticības dziļumos, saprata un iedrošināja Pāvilu.

Pāvila vēsts centrā bija Jēzus kā Kristus persona un solījums, kurš nācis saskaņā ar Dieva apsolījumu. Katehēzes par Jēzu neizsauca klausītājos sašutumu un tie neuztvēra, ka Pāvils sagrozītu Dieva solījumus, cerības pēc mesijas vai mācību par vienīgo Dievu. Sludinot par to, kas ir Jēzus un kādu pestīšanas darbu Viņš ir veicis, Pāvils izmantoja jūdiem labi zināmu valodu. Sākumā viņš pieminēja tautas nepaklausību un sacelšanos pret Dievu, un vienmēr ir iespēja, ka tas var atkārtoties, bet pirmās katehēzes laikā nevienam neko nepārmeta un pat nesludināja Evaņģēliju. Klausītāji lūdza Pāvilu turpināt nākamajā sabatā šo katehēzi un vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par Jēzu. Pāvils un Barnaba novērtēja šādu ieinteresētību un redzēja tajā Dieva iedarbības zīmi.

Nākamajā sabatā “gandrīz visa pilsēta sapulcējās klausīties Kunga vārdu” (Apd 13,44). Pāvila vārdi atsaucās ne tikai jūdu, bet arī pagānu sirdīs. Jāuzsver, ka Lūkasa vārdi par “visu pilsētu” ir hiperbola, jo Pisidijas Antiohijā dzīvoja ap 20 000 iedzīvotājiem un visiem neiespējams bija sapulcēties. Jūdos sašutumu un skaudību radīja apstāklis, ka pagāni arī pievienojās klausītāju lokam. Atbildot uz visiem šiem pavērsieniem jūdi “sakūdīja cienījamas un dievbijīgas sievietes un pilsētas ievērojamākos vīrus” (Apd 13,50) pret apustuļiem, jo kad pietrūka racionālu argumentu, tad efektīvas likās intrigas un ietekmīgas personas. Pirms nedēļas jūdu rūpīgi klausījās Pāvilu un nepretojās viņa mācībai, bet tagad pretojās viņam. Jūdi pagānus uztvēra kā cilvēkus no ārpuses, kuriem ticības jautājumos nav jāiejaucas un tie necienīgi, lai kļūtu par Dieva solījumu saņēmējiem. Jūdi neiesaistījās sarunās ar pagāniem, bet uzreiz vērsās pret Pāvilu, kas visdrīzāk nebija biblisks strīds, bet apvainojumu un pārmetumu virkne. Galvenais sašutums bija par to, ka Pāvils pagāniem atļāvās dod Dieva solījumus un katehēze par Jēzu tā arī otrajā sabatā netika skaidri pasludināta. Pirmo reizi savā misijā Pāvils nonāca izvēles priekšā un sapratis, ka jūdi viņu atmeta, sāka sludināt pagāniem, kuri “priecājās un slavēja Kunga vardu” (Apd 13,48). Cilvēku skaits, kas pieņēma Evaņģēliju varēja būt liels, jo vēlāk Pāvils un Barnaba atgriezās Pisidijas Antiohijā, lai stiprinātu brāļus ticībā. Evaņģēlija vēsts bija ir pievilcīga un atvērta uz visiem, kas vēlas to pieņemt, ka pretestība nevarēja to apturēt un tā nesa augļus. Labais Gans joprojām dāvā savu Garu, lai Kunga vārds varētu būt pasludināts laikā un nelaikā. 

br. Jānis Savickis OFMCap

* St. Paul and St. Barnabas healing a cripple - Institut für Realienkunde, Austria - CC BY-NC-ND.

https://www.europeana.eu/lv/item/15501/005279