Is 50,5-9a, svētdiena XXIV, B

Is 50,5-9a

Sākot ar 12. septembri un noslēdzot ar 24. oktobri svētdienas vārda liturģijā pārdomāsim prasības, kuras nepieciešamas, lai sekotu Jēzum Kristum. Vārda liturģijas pirmajos lasījumos būs Vecās Derības teksti, kuri norādīs uz šo sekošanu, bet Evaņģēlijā redzēsim kā tā piepildās Jēzus Kristus personā. Pirmajā svētdienā uzmanība tiek pievērsta Pētera ticībai un Jēzus ciešanu paredzējumam (Mk 8,27-35). Pirmais lasījums ir no Isaja grāmatas. Šajā komentārā uzsvars tiks likts uz fragmenta nobeigumu (Is 50,8-9b), jo līdzīga lasījuma izvēle ir paredzēta Pūpolsvētdienai (Is 50,4-7), kas šogada jau tika apcerēts. Pravietis Isaja laika posmā pēc 587.g gada, kad tauta tika deportēta, meklē Babilonas gūsta sāpīgās īstenības jēgu un izeju, un cenšas nostiprināt cerību, ka Izraelis atkal tiks atbrīvots. Pravietis piedāvā mācekļa jeb Kunga kalpa modeli, kura centrā ir uzticība Dievam. Pravietis bija pārliecināts, ka pastāv cita taisnība, kura nāk no Dieva, bet pasaules taisnība kalpo varenajiem. 

Jēzus laikā mesijas gaidīšana varēja nozīmēt daudz ko, jo Vecajā Derībā pestīšanas cerība nebija izteikti vērsta uz kādu konkrētu personu, bet uz pašu Dievu un Viņa valstības iestāšanos. Domas par to, kāds būs mesija ar laiku mainījās, papildinājās un precizējās, un varēja ļoti atšķirties savā starpā: sākot ar zelotu nacionālistiskajām cerībām par politisku un militāru uzvaru pār ienaidniekiem līdz rabīnu gaidām pēc jauna likuma skolotāja; citi gaidīja laika beigu augsto priesteri, Elijas atgriešanos, cilvēka dēļu un Dieva kalpu. Šajā svētdienā lasām Isaja grāmatas trešās “Kalpa dziesmas” fragmentu, kurā kalps saskarās ar dusmām un ļaunumu, bet arī ir noskaņojies mācīties un dot. Šajā Isaja grāmatas daļā (49,1 - 54,17) autora uzmanība svārstās starp Kunga kalpu (49,1-13; 50,4-9; 52,13-53,12) un Sionas atjaunošanos un atdzimšanu (49:14-50,3; 50,10-52:12; 54,1-17). Neskatoties uz pretestību un ciešanām kalps paliek uzticīgs savai sūtībai, lai vestu grēcīgo Izraeli atpakaļ pie Dieva, lai atjaunotu Jeruzālemi un derību.

Kalps izteica savu uzticību Kungam un vēlmi runāt Dieva vārdā, ciest un panest pretestību (Is 50,4-7). Kāpēc kalps bija gatavs tik radikālā veidā sekot Dievam? Viņš bija pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un glābs (Is 50,8-9; šāda pārliecība parādās arī citviet: 49,4; 52,13-15; 53,10-12). Kalps ir tik pārliecināts par to, ko Dievs ir viņa pusē, ka izaicina savus pretiniekus apsūdzēt viņu (Is 50,8b), jo viņš zina, ka Dievs palīdzēs un apsūdzētājus atbilstošā laikā sodīs (Is 50,9). Drošība, ka Dievs ir kalpa pusē atgādina psalmos sastapto pārliecību, ka Dievs atbildēs lūgumus, tikai Isaja grāmatā tas izskan daudz spēcīgāk, tā it kā kalps atrastos cilvēku tiesas priekšā. Viņš pats aicina savus oponentus - kuri sit, spļauj un apkauno viņu - uz tiesu, jo ir pārliecināts, ka Dievs viņu attaisnos un neviens nevar viņu notiesāt.

Kalpa pretinieki šādu uzaicinājumu uzskatīja par lieku, jo tiesas spriedums viņiem bija jau skaidrs, jo kalps bija zaudējis un parādīja to pieņemot sitienus un pazemojumus. Pretinieki neredzēja vajadzību atgriezties pie šī jautājuma. Tieši tāpēc šajā kontekstā kalpa vārdi izskan daudz spēcīgāk: “Kungs Dievs palīdz man” (Is 50,7). Kā tas īstenosies? Vai ir iespēja attaisnot kalpu? Šī rakstu vieta (Is 50,4-9) šo jautājumu atstāj neatbildētu. Tas, ka kalps ir pārliecināts, ka vajātāji saņems sodu vēl nav atbilde. Atbilde jāmeklē ceturtajā kalpa dziesmā (52,13-53,12) un Jēzus Kristus personā.

Kalps tiek izaicināts, bet tai pat laikā pārdomā Dieva aizsardzību un atmaksu, un atklāj, ka spēj stingi nostāties savās pozīcijās. Kurš notiesās viņu, ja Dievs ir viņa pusē? Daudzus gadsimtus vēlāk apustulis Pāvils raksta līdzīgu domu: “Kas apsūdzēs Dieva izredzētos? - Dievs tos attaisno. Kas tos pazudinās? - Ir taču Kristus Jēzus, kas miris, vēl vairāk, kas augšāmcēlies, kas ir pie Dieva labās rokas un kas aizstāv arī mūs!” (Rom 8,33-34). Kunga kalps zināja, ka paklausība Dievam vienmēr nes uzvaru. Izturība apsūdzētāju priekšā nav atraujama no uzticības Dievam un nevar balstīties uz saviem spēkiem. Šīs dzīves uzvaras un sakāves nav tas svarīgākais. Jēzus paklausība Tēvam un nāve tika atmaksāta ar neapturamu augšāmcelšanos, un Viņš turpina dzīvot savā pārveidotajā miesā Baznīcā.

Šis fragments atgādina ticīgajiem kādas nastas ir jāpanes kļūstot par Kunga mācekļi  un sekojot Viņam. Kalps ciešanas nepieņēma pasīvi, bet tās nāca pār viņu pateicoties tam, ka viņš runāja patiesību. Katra ticīgā dzīvē pienāk brīdis, kad uzticība Jēzum Kristum ir grūta un var nonākt neērtā tiesas priekšā. Šis fragments jautā, cik smaga var kļūt māceklības nasta. Tas ir jautājums uz kuru katram ticīgajam jāatbild pašam un tieši tāpēc pravietis Isaja raksta par sevi pirmajā personā, jo neviens cits manā vietā nepiedzīvos nāves un augšāmcelšanās pieredzi, uzticību Kungam; neviens cits nepieredzēs manā vietā to, ka bailes, vainas sajūta un vilšanās, ko var izsaukt ticības oponenti un iekšējie kārdinājumi, un apšauba mūsu ticību ir tukši un nepatiesi, jo Kungs mani vada, dāvā savu mieru. cerību un jauno dzīvi.

br. Jānis Savickis OFMCap