Sk 11, 25-29, svētdiena XXVI, B

Sk 11, 25-29

26. septembra svētdienā Dieva vārds aicina pievērsties atmešanas, egoisma, skaudības un apgrēcības tēmai. Lasījums no Skaitļu grāmatas, Evaņģēlija un Psalma aicina atmest skaudību, kas traucē sekot Jēzum. Pirmais lasījums ir fragments no Skaitļu grāmatas, kas pavēsta par vienu ievērojamu notikumu no Izraēla tautas dzīves, kad viņi gāja no Siona kalna trīs dienas un derības šķirsts tika nests viņiem priekšā (Sk 10,33). Tomēr ceļā uz apsolīto zemi viņus šai brīdī nepavadīja prieka un cerības sajūta, bet viņi sāka kurnēt par grūtībām. Kungam neiepatikās šāda tautas attieksme (Sk 11, 1-6), jo Viņš bija atsvabinājis to no verdzības un deva brīvību. No tautas tika prasīta tikai ticība un spēja panest pārbaudījumus. Gaušanās kalngals tika sasniegts tad, kad viņi sāka atcerēties un idealizēt nebrīves laiku: “Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti, gurķus un melones, sīpolus, ķiplokus un puravus” (Sk 11,5). Tā nebija pirmā reize, kad tauta kurnēja (Izc 15,22-24; 16,1-12; 17,1-7). Mozus šajā situācijā ir izmisis, jo apzinājās, ka atbildības smagums par tautu ir liels un pats netiek galā. Ko šādā situācijā iesākt? Uz šo jautājumu atbild šīs svētdienas lasījums un parāda arī cilvēcisko skaudību šīs problēmas atrisināšanās laikā.

Dievs Mozus smago situāciju atrisina pats un lika dalīties atbildībā un Kunga Garā starp cienījamiem vīriem. Atbildība tika uzlikta septiņdesmit vecajiem, kuri Gara saņemšanās brīdī “sāka pravietot” (Sk 11,25). Šis stāvoklis drīz pārgāja un šie vīri nekļuva par praviešiem kādus mēs pazīstam no Vecās Derības. Viņiem tika dota šāda pravietiska dāvana, jo atbildība par tautu nenozīmēja tikai vecajo autoritāti, bet arī atvērtību uz Kunga darbību un Gara vadību. Vara Izraēlī, pirmkārt, bija saistīta ar Dieva valdīšanu un šo varu nodrošināja Kunga Gara darbība tautas līderos. Kad Mozus nodeva Garu vecajiem, Saiešanas teltī nebija divi no vīriem. Viņi bija palikuši nometnē un tieši tāpēc mēs zinām viņu vārdus - Eldāds un Mēdāds; interesanti, ka tie, kurus iepazīstam nav klāt svarīgā notikumā un neuzzinām pārējo septiņdesmit vārdus. Kāpēc tā? Visdrīzāk tāpēc, ka arī viņiem “tika Gars...un viņi pravietoja nometnē” (Sk 11,26). Cilvēki nevarēja sekot līdzi tam, kas notiek Saiešanas teltī, bet to, kas viņu acu priekšā gan varēja redzēt. Gars pūš kur grib (Jņ 3,8). Viss šis notikums bija pārsteidzošs un kāds zēns par to pavēstīja Mozum.

Dievs šiem diviem vecajiem deva savu Garu un atgādināja visiem, ka Dievs apdāvina ikkatru ko vēlas un neierobežojas ar vietu vai personas atrašanos. Varbūt tieši tāpēc personvārdu Eldāds (Dievs mīl) un Mēdāds (mīlēts draugs) izcelsme saistās ar mīlestību Šāda brīva Kunga darbība daudziem ir neizprotama un pat nepieņemama, jo nav paredzama un kontrolējama. Kas notiktu, ja Kungs savu Garu dotu maziem, nabadzīgiem, neietekmīgiem cilvēkiem? Katoliskā Baznīca gatavojas uzsākt sinodālo ceļu un viens no uzsvariem ir aizmirsto cilvēku uzklausīšana: “Cik iespējams, jāiesaista lielāks cilvēku skaits, īpaši atstumtie un aizmirstie perifērijās.” Vai tas nebūtu draudoši ierastajai lietu kārtībai, ja sāktu runāt tie, kas jūtas atstumti? Svarīgi, ka Eldāds un Mēdāds nebija noskaņoti pret Mozu, bet vienkārši atradās citviet. Tomēr šī situācija sadusmoja Jozu, kurš lūdza Mozu, lai viņš “aizliedz viņiem” runāt (Sk 11,28). Katrs cilvēks, kas rūpējas par kopējo labumu un kārtību sabiedrībā uz šādu pavērsienu reaģētu līdzīgi, tomēr tur, kur darbojas Kunga Gars jāņem vērā svarīgas patiesības. Kaut arī varu pavada Gars, tomēr nevar pasludināt monopolu pār Gara darbību.

Mozus arī teica Jozum: “Vai tikai tu neesi greizsirdīgs? Lai visa Kunga tauta kļūst par praviešiem, ja Kungs tiem dod savu Garu!” (Sk 11,29). Jozus vārdi būtība bija vērsti pret pašu Dievu! Ja zēns par šo situāciju pastāstīja, tad Jozus kā jauns zēns noreaģēja. Vārds “greizsirdīgs” šeit norāda uz spēcīgu vēlmi iegūt kaut ko, kas pieder citam. Jozus vēlējās, lai Mozus ir tautas līderis un Eldāds un Mēdāds viņaprāt šo pozīciju apdraudēja. Savukārt Mozus priecājas par Gara darbību un vēlējās, lai pravietiskā dāvana attīstītos Izraēlī. Nav jābrīnās par Mozus reakciju, jo viņš bija noguris no atbildības nastas un tagad ticēja Kungam, ka dalīšanās Garā būs kā zāles nomocītas, apdraudētas un satrauktas līderības stiprināšanai. Jozus kā uzticams Mozus kalps nevarēja piekrists, ka daļa no tautas vadītāja varas tiek sadalīta un vēl šķietami tik haotiski. Kungs aicina dalīties ne tikai ar ietekmi, varu, cieņu un autoritāti, bet Garu. Izrādās, ka “es visu paveikšu pats” nav tas, ko Kungs vēlas no saviem kalpiem. Mūsdienās mēs arī runājam par cilvēku izdegšanu. Svēto Rakstu un Baznīcas tradīcijas gaismā nostāja, ka visu cilvēks vēlas paveikt pats ir kļūdaina un neļauj Dieva tautai attīstīties. Tieši tāpēc arī Baznīca uzsāk sinodālo ceļu, lai Dieva tauta Svētā Gara vadīta pieredzētu kopību un iespēju izrauties no vēlmes noslēgties.

br. Jānis Savickis OFMCap