Mk 9, 30-37
23. septembra svētdienas Evaņģēlija lasījums atgādina cik atšķirīga ir cilvēciskā domāšana no evaņģēliskās īstenības uztveres. Cilvēks, kas izolējas savā mazajā un savtīgajā pasaulē tiecas valdīt pār citiem, lai tādā veidā apliecinātu sev un citiem savu vērtību. Jēzus mācīja citu domāšanas veidu, kas mācekļiem uzreiz nebija uztverams un viņi atbildēja ar klusēšanu, kad Kungs otro reizi runāja par savu nāvi. Bailes no kalpošanas, pazemības, savas personiskās pashas paralizē cilvēka runas, dialoga spējas. Jēzus saprot šīs cilvēka iekšējās blokādes un aicina pieņemt Viņa gudrību.
Marka Evaņģēlijā šī ir pēdējā vieta (9,30), kur tiek pieminēta Galileja, un tikai pēc ciešanu un augšāmcelšanās notikumiem par to tiks runāts (14,28; 16,7). Galileja bija Jēzus darbības centrālais reģions un vieta, kur Viņš aicināja mācekļus un mācīja lielus cilvēku pūļus. Šī detaļa iezīmē skumīgu noti, ka Jēzus pamet vietu, kurā dzīvoja un darbojās. Opozīcija Viņa sludināšanai bija ļoti spēcīga un Viņš vēlējās arī laiku pavadīt vienatnē, kur varētu mācīt savus mācekļus, ka “Cilvēka Dēls tiks nodots ļaužu rokās; un tie Viņu nonāvēs; un pēc nogalināšanas Viņš trešajā dienā augšāmcelsies” (9,30).
Mācekļu mācīšana šajā Jēzus misijas brīdī bija ļoti būtiska, jo viņus tiešā veidā vajadzēja skart Kungs ciešanas, nāve un augšāmcelšanās, un Viņš centās viņus sagatavot gan krusta noslēpumam, gan apustuļa darbam. Svarīgi atcerēties, ka Jēzus ir ceļā uz Jeruzālemi, un katrs ciešanu pieminējums (8,27; 9,33-34; 10,32) izskan šī ceļa kontekstā, norādot, ka Jēzus savu uzmanību maina no Galilejas, lai dotos uz Jerzuālemi.
Jēzus sevi nosauca par “Cilvēka Dēlu” (9, 30) un šis tituls netiek lietots kā spēka un varas zīme, bet ļoti cilvēciski - kā ciešanu un nāves vēstnesis. Jēzus, kas ir Dievs, ir arī cilvēks un ierobežots tajā, kas attiecas uz Viņa cilvēcību un bez nekādas saistības ar grēku. Jēzus mācekļiem bija jāmācās šī noslēpumainā mācība; viņi piedzīvoja zināmu krīze Jēzus mācības izpratnē. Kad Pēteris sāka aizrādīt Jēzum (8,32), kā to dzirdējām pirms nedēļas, starp rindām viņš pateica, ka pats cieš no savas neizpratnes, orientieru trūkuma un no tā, kas notiek ap Jēzu un mācekļiem. Šajā svētdienā atkal dzirdām, ka atbilde uz Jēzus ciešanām bija jautājuma trūkums (9,32) un bailes arvien vairāk nosaka mācekļu rīcību.
Ticība krusta priekšā piedzīvo krīzi un ar tādu krīzi var sastapties katrs ticīgais. Var rasties jautājumi kāpēc man nekas nesanāk garīgajā dzīvē pēc tik daudziem “treknajiem” gadiem, esmu tāds pats kā biju ar tām pašām viltīgajām vājībām. Kungs vēlas atgādināt, ka Viņa nāves un augšāmcelšanās noslēpums ir ticības centrā, un, ja mēs koncentrējamies tikai uz savu cilvēcisko loģiku, mums zūd viss ticības dziļums un auglība. Evaņģēlists Marks mums norāda, ka ticība krusta noslēpuma priekšā ir jāpadziļina un jāattīsta, un jaunās dzīves situācijās (mūsu iziešanā no ierastās un mīļās Galilejas), kad rodas jaunas pieredzes un pārbaudījumi, ir jāatgriežas pie Pashas notikuma, lai rastu patiesas atbildes uz mūsu jautājumiem.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru