Mk 7, 31-37
Iepriekšējās svētdienās Evaņģēlijā redzējām cik svarīgi ir klausīties Dieva vārdā un Viņa baušļos, un uzturēt šķīstas un neaplipinātas ar lieko smagumu attiecības. 9. septembra svētdienā noslēdzas daudzu svētdienu virkne, kurā varējām sastapties ar lielu Jēzus personas neizpratni, un īpaši tas attiecās uz Euharistiju. Šajā svētdienā varam lasīt stāstu par brīnumainu kurlmēmā dziedināšanu. Šis brīnums ir svarīgs, jo parāda cik svarīga ir spēja pieņem Jēzus vārdus, kas bieži var būt uzreiz neizprotami un nenes tūlītējus augļus. “Ticība nāk no dzirdēšanas, bet dzirdētais - caur Kristus vārdu” (Rom 10,17). Jēzus kurlmēmajam atgriež dzirdi, jo, ja kāds nedzird, nevar arī Dieva vārdus nodot citiem; savā ziņā ir mēms, jo nespēj pateikt to, kas nes patiesu dzīvi. Jēzus var pavēlēt vētrām, dēmoniem un slimībām, bet Viņa vārdi apstājās pie nedzirdīgam ausīm!
Par šo brīnumu raksta vienīgi evaņģēlists Marks un tas noslēdz nelielu Marka Evaņģēlija ciklu (6, 32-7,37), kura beigas cilvēki atzīstās ticībā Jēzum (7,37). Nākamās nodaļas notikums norāda uz mācekļu ausu atvēršanos (8, 18.27-30); doma, kuras centrā ir mācekļu ticības apliecinājums (8, 27-30). Brīnums par kurlmēmā dziedināšanu parāda, ka pat, ja cilvēki, tai skaitā farizeji, nedzird Dievu, Jēzus viņus var dziedināt. Kurlmēmo pie Jēzus atveda nenosaukti cilvēki. Dziedināšana notika vietā, kurā dzīvoja dažādu tautu un reliģiju pārstāvji (7,31) - tādi apstākļi ir raksturīgi mūsdienu pasaulei. Jēzus bieži saskārās ar to, ka citi cilvēki “atveda” pie Viņa kādu, kam bija nepieciešama palīdzība (1,41; 5,23; 6,2.5). Jēzus kurlmēmo paņēma “savrup”, “sāņus” (7,33); šis vārds bieži parādās Marka Evaņģēlijā, kad mācekļi ir kopā ar Kungu (4,34; 6,31, 32; 9,2.28; 13,3), bet šī ir vienīgā vieta, kur šis vārds tiek attiecināts uz kādu, kas nav māceklis.
Tekstā tieši neatradīsim, kad šis cilvēks bija pagāns, bet visa Evaņģēlija notikuma gaita uz to norāda. Jēzus rīcība simboliski norāda, ka paganu ausis var tikt atvērtas, lai tās arī dzirdētu Evaņģēliju un viņu mēles var tikt atraisītas, lai sludinātu Dieva godību. Lai dziedinātu kurlmēmo cilvēku, Jēzus ne tikai lietoja vārdus, bet arī veica dažādas darbības. Spilgtais notikumu apraksts rada noslēpuma un drāmas noskaņu. Sākumā Jēzus ar pirkstu pieskārās cilvēka ausīm - tās atverot; pēc tam Viņš spļauj un pieskaras cilvēka mēlei - to atraisot, un skatās uz debesīm, kur meklējama dziedināšana un pārbagātība (6,41), un Kungs dziļi nopūtās, kas bija lūgšanas žests.
Jēzus veikto brīnumu liecinieki apbrīnoja Viņa darbus, kaut arī pilnībā tos neizprata. Ja uz Jēzus brīnumiem skatāmies no bibliskās perspektīvas, tad redzam, ka Viņš dara to, kas ir tikai Dieva varā. Visas šaubas kliedē Dieva vārdi attiecināti Mozum: “Kungs sacīja viņam: "Kas cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?"”(Izc 4,11). Jēzus darbība mums parāda, ka Viņā darbojas tāds pats Dieva spēks. Aramiešu vārds “effatha” - “atveries” neattiecas tikai uz dzirdes atgriešanu un mēles atraisīšanu, bet attiecas uz visu personu, kas atveras, tiek atbrīvota, lai atjaunotu attiecības ar Dievu un Viņa valstību. Dalījums cilvēkā un nespēja izveidot saites, īpaši ar Dievu, ir grēka sekas; mēmums ir pretējs Dieva plānam. Jēzus uzsāka savu “atvēršanas” misiju, lai sāktu atjaunošanas darbu pasaulē.
Šis fragments norāda uz dažādām Vecās Derība vietām. Vārdi “Viņš visu labi darījis” (7, 37) atsauc atmiņā citas Svēto Rakstu vietas, un izteiksmīgākā ir no Radīšanas grāmatas: “Dievs uzlūkoja visu, ko Viņš bija darījis, un redzi, tas bija ļoti labs” (1,31). Grieķu vārds “kurlmēms”, “runāt ar grūtībām”, “traucēta runa” (mogilalon) Jaunajā Derība parādās tikai šajā fragmentā, bet Vecās Derības grieķu tekstā parādās Isaja grāmatā (35,6), kas arī lekcionārijā ir šīs svētdienas pirmais lasījums (Is 35, 4-7a). Šajā Isaja grāmatas vietā pravietis runāja par mesijas atnākšanu. Fragments no Isaja (35, 5-6a) un Radīšanas grāmatas atgādina Dieva solījumu atjaunot radību, un šis solījums iesākās ar Jēzus sludināšanu ne tikai starp jūdiem, bet arī starp pagāniem, jo viņi arī ir iekļauti Dieva plānā. Redzot šo saistību ar Veco Derību, varam dziļāk iepazīt Jēzus misijas nozīmību.
Šis īsais fragments satur daudz svarīgas vēstis katra laikmeta Baznīcai. Jēzus darbojās starp pagāniem un Baznīcas uzdevums ir sludināt Evaņģēliju visiem cilvēkiem, lai nestu cilvēkiem patiesu dzirdi un atraisītu mēli, lai cilvēki runātu patiesību un pielūgtu Dievu “garā un patiesībā” (Jņ 4,24). Kristieši ir aicināti dedzīgi dalīties Evaņģēlija vēstī neskatoties uz pretestību, aizspriedumiem un mēģinājumiem apklusināt šo vēsti, jo katra rīcība, kas kaut nedaudz atgriež dzirdi, pieskārās sirdij un prātam, un atraisa mēli, nes lielu prieku pasaulē. Katra sirds kustība, kas palīdz uz brīdi nonākt “savrup”, lai satiktos ar Jēzus ir ļoti vērtīga un atbrīvojoša, jo ļauj atcerēties par savām Dieva vārda dzirdes un uztveres spējām, lai piedzīvotu satikšanās žēlastību un sadzirdēto Kunga vārdu varētu sludināt. Tas nav tikai vārds, kas dod estētisku labpatiku un raisa saldas pārdomas, bet reāli maina cilvēka dzīves saskaņā ar Jēzus Kristus nāves un augšāmcelšanās loģiku, atbrīvo cilvēku no neauglīgām saitēm un izolācijām, sarauj grēka važas.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru