Mk 10, 46-52
Iepriekšējā svētdienā dzirdējām Jēzus jautājumu Jēkabam un Jānim: “Ko jūs vēlaties, lai es jums darītu?” (Mk 10,36) un viņi atbildēja Kungam, ka vēlas valdīt pār cilvēkiem. Šosvētdien šo pašu jautājumu Jēzus uzdeva neredzīgajam Bartimejam: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” (10,51). Līdzība ar pagājušas svētdienas fragmentu ir zīmīga un norāda uz abu stāstu līdzību. Kā Bartimejs atbildēs! Jēkabs un Jānis pietuvojās Jēzum “ceļā” (10,32), bet Bartimejs “ceļmalā” (10,46), un, kad Jēzus atjaunoja viņam redzi, tas “ceļā Viņam sekoja” (10,52). Svarīgi ievērot, ka “ceļš” (hodos) ir šīs pēdējo sešu svētdienu un Marka Evaņģēlija sadaļas (8,22-10,52) viens no centrālajiem jēdzieniem (8,27; 9,33-34; 10,32).
Šī Evaņģēlija sadaļa iesākās ar neredzīgā dziedināšanu Betsaidā (8,22-26) un noslēdzas ar šīs svētdienas fragmentu; sadaļas centrā ir Pētera ticības apliecība un trīs Jēzus norādes uz savām ciešanām (8,31; 9,31; 10,32-34). Jēzus jautājums mācekļus pielīdzina neredzīgajam, tomēr viņa atbilde Jēzum ir precīzāka nekā mācekļu valdīšanas instinkts; neredzīgais sēdēja putekļos, nevēlējās personisko slavu, bet vien dziedināšanu. Tā bija pareizā atbilde un tādai ir jābūt mūsu atbildei uz Jēzus jautājumu: es gribu redzēt… Ironija ir tāda, ka aklais ubagotājs Jēzu redzēja skaidrāk nekā redzīgie mācekļi. Marka Evaņģēlija 10. nodaļā neviens no mācekļiem neizcēlās ar ticību, spēju ielūkoties dziļāk, bet Bartimejs kaut arī neredzēja, spēja izprast un ar ticības acīm uzlūkot Kungu.
Šis notikums atspoguļo pēdējo Jēzus dziedināšanu ceļā uz ciešanām un nāvi Jeruzālemē. Jērika atradās vietā, kur jūdi izvairoties no samariešiem gāja apkārt Samarijai un šajā vietā turpināja taisnu ceļu uz Jeruzālemi. Neredzīgais Bartimejs varēja sēdēt ceļā malā, kad svētceļnieki devās uz Jeruzālemi un gaidot žēlastības dāvanas. Cilvēki ar kādiem fiziskiem defektiem vienmēr bija atkarīgi no citu labvēlības un palīdzīgas rokas. Tā kā sabiedrībai šāda tipa cilvēki sagādāja zināmas grūtības, tad šajā epizodē cilvēki gribēja tikt no viņa malā, it kā sakot, saņēmi iztikas minimumu un klusē. Viņi pat nelūdza Jēzu, lai viņu dziedina kā to darīja Betsaidas iemītnieki stādot Jēzum priekšā neredzīgo (8,22), iespējams tāpēc, ka viņš nebija nabags. Šī dziedināšana izceļas ar to, ka Jēzus pret Bartimeju izturējās ļoti iejūtīgi un bija ieinteresēts viņa problēmā, un viņš faktiski ir vienīgais izdziedinātais cilvēks, kura vārdu Marks piemin.
Pūlis varēja domāt, ka tāds cēls cilvēks kā Jēzus netērēs laiku ar bezpalīdzīgu neredzīgo ubagotāju. Pūlim ir tendence sagrozīt realitāti, bet Jēzus nepakļāvās mirkļa tirānijai, jo priekš Viņa nav nenozīmīgas personas. Tādu Jēzus mēs varējām iepazīt lasot Marka Evaņģēliju. Evaņģēlists šādā kontekstā piemin neredzīgā cilvēka vārdu - Bartimejs un tādā veidā uzsver, ka viņam ir sava personas cieņa, un tikai pēc vārda pieminēšanas uzzinām par šī cilvēka dzīves traģēdiju. Pirmais ir vārds, persona! Viņam bija iemesls saukt Jēzu un viņš nepārstāja to darīt. Jēzus bija sava ceļa beigu posmā un domāja par savu krustu, tomēr šajā ceļā Viņš dzirdēja citus, kas Viņam “traucēja”. Bartimejs sauca: “Jēzu, Dāvida Dēls, apžēlojies par mani!” (10,47).
Vecajā Derībā varam uzzināt, ka no Dāvida pēcnācējiem Dievs izvedīs “viņa ķēniņa valstības troni uz mūžīgiem laikiem” (2 Sm 7,13) un šī fragmenta gaismā dievbijīgi jūdi gaidīja Dāvida pēcteci. Tituls “Dāvida Dēls” bija sastopams pirmajā gadsimta vidū pr. Kr., un attiecās uz karojošu karali, kas sodīs grēciniekus, bet Jēzus tāds nebija un runāja par žēlsirdību. Bartimejs arī redzēja dziļāk nekā viņa laika biedri, un uzrunāja Kungu kā to, kas var dziedināt un ienest dzīvē harmoniju. Jēzus ļoti labi dzirdēja tos, kas ar ticību uzlūkoja un sauca Viņu. Evaņģēlists šajā teikumā trīs reizes lieto vārdi “sauc” (Mk 10,49) un tas atgādina pirmo mācekļu aicināšanu Evaņģēlija sākumā (1,16-20; 2,14).
Bartimejs uz Jēzus aicinājumu atbildēja apstiprinoši, nometa savu mēteli, piecēlās un gāja pie Kunga; viņš bija gatavs sekot Jēzum: “nolikdam[s] katru smagumu un grēku, kas mums pieķēries” (Ebr 12,1). “Neviens neliek jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm: citādi jaunais ielāps izplīst no vecajām drēbēm, un plīsums top lielāks”(Mk 2,21). Iespējams tas bija viņa vienīgais īpašums, bet viņam svarīgākais bija uzsākt jaunu dzīvi. Kā mācekļi (1,16-20; 10,28) un pretstatā bagātniekam (10, 17-22), viņš visu atstāja un “upurēja no savas nabadzības visu” (12,44), lai sekotu Jēzum. Bartimejs ne tikai atguva redzi, bet saprata, ka Jēzus skatiens viņu ieraudzīja un izvēlējās, “uzlūkodams viņu, iemīlēja to” (10,21).
Tāds bija Jēzus skatiens. Ja bagātniekam bija grūti atbildēt uz Jēzus skatienu un aicinājum, tad Bartimejs nebēga no Kunga skatiena, viņš nevēlējās piepildīt sevi ar sevi, skatīties sevī ar savu skatienu, tāda iespēja viņam jau bija - redzēt tikai sevi un nogurt, tas nepadarīja viņu laimīgu. Jēzus skatiens viņu atjaunoja un deva viņam Dieva bērna cieņu: “Lai Dievs [...] apgaismotu jūsu sirds acis, lai jūs zinātu, kāda ir Viņa aicinājuma cerība un cik bagāta Viņa mantojuma godība starp svētajiem. Un cik pārmērīgi liels ir Viņa spēks mūsos, kas ticam saskaņā ar Viņa spēka varenības izpausmi.” (Ef 1,17-19).
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru