Mk 10, 17-30
Marka Evaņģēlijs, kādu to varam iepazīt visa šī liturģiskā gada ietvaros, ir ļoti ātrs un steidzīgs. Tā vien šķiet, ka lasītājam nav iespējas koncentrēties uz kādu vienu tēmu, bet uzticīgi un dinamiski jāseko Jēzum. Līdzīgi tas ir 14. oktobra Evaņģēlija fragmentā: tas ir saturā bagāts un vajadzētu vairākas svētdienas, lai pārdomātu tur piedāvātās domas, bet mums ir dota tikai viena svētdiena. Vienīgā vieta šī fragmenta plūdumā, kas ir lēna, ir tā, kur “kāds cilvēks” noskumis un bēdīgs aiziet projām sadzirdējis Jēzus vārdus. Šajā vietā stāstījums un tā noskaņa it kā palēninās, lai var rūpīgi apskatīt to, kas noticis. Kāds ir noskumis sadzirdot Jēzus vēsti: seko man! Tāda sajūta, ka kāds sēž karuseļa vidū, kur kustība notiek lēni un cilvēks griežas ap savi, bet visa darbība un prieks notiek karuseļa sēdvietās. Nekur citur Evaņģēlijā Dieva valstības izmaksas nav tik lielas kā šajā stāstā par bagāto cilvēku. Ne velti par šo atgadījumu raksta trīs evaņģēlisti, bet katrs ar saviem uzsvariem: Matejs raksta par jaunieti (19,20), bet Lūkas piemin, ka viņš bija priekšnieks (18,18).
Pēc šī palēninātā brīža darbība stāstā atkal uzņem apgriezienus, tā it kā jau ir aizmirsts par šo nenosaukto vārdā cilvēku. Tomēr šo sarunu nevar aizmirst! Evaņģēlija lasītājam var rasties cerība, ka šis cilvēks otro reizi nāks pie Jēzus un, ja ne mēs, tad vismaz Kungs iepazīs viņa vārdu. Šī teksta ātruma un palēninājuma perspektīvā var redzēt kāds ir Evaņģēlija dzīves stils un kāda ir dzīve bez Evaņģēlija. Sekojot Kungam viss notiek ļoti intensīvi, dzīvā ienāk daudz jaunā, rodas dažādi jautājumi un negaidīti bagātas atbildes (10,30), bet palēnināta dzīve ir prognozējama, vienmuļa, apbēdinoša, jo uzsvars tiek likts nezaudēšanu un nevis uz atvērtību un pieņemšanu.
Cilvēks, kas izvēlējās nesekot Jēzum bija vēl tālu no krusta notikumiem, vēl neko par to nezināja, bet Jēzus dzīves stils viņam jau bija par grūtu un pārāk radikāls; viņam bija viss nepieciešams dzīvei izņemot mūžīgas dzīves izpratni balstītu žēlastībā; viņš vēlējās sasniegt mūžīgo dzīvi, bet nevēlējās atdot visu, lai to sasniegtu. Nav cita veida kā ieiet valstībā kā atdot sevi visu Kungam. Šis cilvēks bija savā ziņā priekšzīmīgs un nešaubīgi morāli labs, bet nespēja stāties pretī patiesības izmaksām. Par ko cilvēks var noskumt? Noteikti noskumst par to, ka kaut kas neatbilst gaidītajam. Mācekļu ceļš kādu mums parāda Marka Evaņģēlijs uzsver to, ka uzticībā jāpieņem Jēzus aicinājums. Jēzus sekotāji ir aicināti pieņemt ticībā Jēzus personu un Kunga gaismā uzlūkot īstenību, jo Viņa skatījums mūsos dziedina mūsu realitātes uztveri.
Jēzus nostāja šajā situācija arī ir ļoti zīmīga. Viņš nepazemināja saviem sekotājiem māceklības standartu un nepiedāvāja kādu citu “vieglo” ceļu. Šī cilvēka garīgie meklējumi gāja labā virzienā un ilgas pēc mūžības bija autentiskas, bet viņa garīgajā dzīvē nebija izkopta tāda sirds nostāja kā upurgatavība. Viņa gadījumā šķērslis bija pieķeršanās labklājībai un nevēloties no tās atteikties, viņš atteicās no Jēzus! Tas bija cilvēks, kuram nekas netrūka, un tāpēc neizjuta kārdinājumu zagt vai nogalināt kā to varēja pieredzēt trūcīgie (Sak 30,9). Tāds cilvēks varēja ārēji ievērot baušļus visai vienkārši, tomēr sirdī viņam kaut kas trūka. Viņš ir kā nepārtraukts brīdinājums visiem Jēzus mācekļiem par bagātību bīstamību.
Tomēr viņa kļūda bija vēl dziļāka nekā nevēlēšanās sekot Jēzum; viņš redzēja pestīšanu kā savu pūliņu rezultātu. Neskatoties uz to Jēzus skatījās uz viņu ar mīlestību, jo šis cilvēks rīkojās spontāni un sirsnīgi, līdzīgi kā Dāvids, kuru Kungs iemīlēja, tomēr atkārtoti jāuzsver, ka Jēzus nemainīja savas prasības un nepazemināja mācekļiem prasību latiņu, jo tiem, kas vēlas sekot Jēzus ir jāaizliedz sevi un jāņem savs krusts (Mk 8,34). Tomēr šis cilvēks palika pie sava un saviem “panākumiem”, un nevēlējās pieņemt drosmīgu lēmumu nekoncentrēties uz sevi un savu pašpārliecinātību, kas izsauc vien vilšanos, skumjas un depresiju. Ja uz šo notikumu skatās Abrahama ticības perspektīvā, tad šī jūda nostāja ir skandaloza, jo neatspoguļo tautas ticības tēva piemēru. Abrahams riskēja, pameta sava tēva mājas un uzticējās Dievam; viņš pieredzēja cik labi ir uzticēties Kungam.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru