Mk 10, 35-45
21. oktobra svētdiena turpina mūs iepazīstināt ar Jēzus sekošanas programmu. Interesanti ir tas, ka kārtējo reizi Marka Evaņģēlijā parādās apustuļu strīds par to, kas ir svarīgākais; par to mēs jau lasījām mēnesi iepriekš (Mk 9, 30-37; 23. septembris). Mācekļu starpā turpinājās neizpratne un šoreiz viņus interesēja pasaulīga vara pār citiem. Kārtējo reizi mācekļi nespēja izprast Jēzus vārdus par savām ciešanām. Uztvēra no Kunga vārdiem vien kādu norādi, ka valstības dibināšanas stunda ir tuvu. Iespējams mācekļi centās izprast Jēzus noslēpumainos vārdus, jo Viņš negribēja provocēt varas iestādes un nerunāja tieši, un tāpēc mācekļi uztvēra Viņa vārdus kā kādu slepenu valodu, kur “jālasa starp rindām”, bet nepareizi nolasīja Jēzus domu. Savā zina viņi bija pārāk dedzīgi tieši savos mērķos un neredzēja Kunga kalpošanas vēsti.
“Zebedeja dēli, Jēkabs un Jānis” (Mk 10, 35) vēlējās izmantot situāciju, lai nostiprinātu savas pozīcijas mācekļu pulkā. Viņi piegāja pie Kunga un lūdza sev varas dāvanu tā kā to varēja lūgt no valdnieka. Savā stratēģijā viņi vēlējās iesaistīt ģimeni un citus sakarus. Viņi bija ambiciozi mācekļi, kuri nebija tikai divi no divpadsmit, bet no īpašā trijnieka (9,1). Turklāt abiem brāļiem varēja būt kāda saistība ar augsto priesteri: Jānis “bija pazīstams augstajam priesterim” (Jņ 18,15).
Tātad viņiem bija plaši sakari un varēja griezties pie Jēzus visai pārliecināti. Viņu izpratne šajā jautājumā varēja būt šāda: gudrs valdnieks šādas prasības varēja izpildīt tikai daļēji; piemēram Herods bija gatavs dot “pusi no savas valsts” (6,23), līdzīgi teica ķēniņš Ahasvērs Esterei: “pat pus valsti tev došu!” (Est 5,3). Tomēr redzot visas sarunas absurdumu, Jēzus ar viņiem runāja ļoti laipni, daudz mierīgāk kā nākamajā epizodē (Mk 10,41); Viņš ļāva mācekļiem izteikt savas sirds dziļumus vai seklumus, atklājot savas vēlmes.
Mācekļu tuvredzība un savtīgums bija lielā kontrastā ar Jēzus ceļu, kas tuvojās Jeruzālemei ciešanu notikumiem. “Dod mums, lai mēs Tavā godībā sēdētu viens tavā labajā, otrs Tavā kreisajā pusē!” (10, 37). Uz šo jautājumu Jēzus neatbildēja, bet karājoties krusta kokā Jēzum vienā un otrā pusē atradās divi noziedznieki (15,27). Šie mācekļi varēja atcerēties savu jautājumu un krusta notikumu, lai atbildētu paši uz šo jautājumu.
Pārējie desmit mācekļi arī neizcēlās ar Jēzus personas izpratni, un dusmojās uz Jēkabu un Jāni; viņi paši vēlējās ieņemt šīs pozīcijas. Jēzus turpināja viņiem skaidrot, ka Dieva valstības dzīves modelis atšķiras no politiskajiem varas mehānismiem. Jēzus runāja par kalpošanu un tuvojās krusta notikumiem, bet mācekļi nepietuvojās Kunga izpratnei. Katru reizi, kad Viņš runāja par savām ciešanām, Viņa vārdi nesastop dzirdīgas ausis. Abu mācekļu uzvedība parādīja, ka Jēzum izdevās tikai apklusināt viņu veltīgās sarunas par savu statusu, bet ne mainīt viņu sirdis. Mācekļi ik pēc laika atgriezās pie sev interesējošā jautājuma (9,34) un šajā svētdienā to apliecināja īpaši skaidri.
Mācekļi skatījās nākotnē un jaunā pasaule, ko viņi redzēja ne ar ko neatšķīrās no vecās, un turpināja saglabāt savas politiskās ilūzijas. Nespēja iztēloties, ka var pastāvēt cita pasaule pat Jēzus Kristus klātbūtnē. “Vēsture ir arī pilna ar vardarbības aktiem un netaisnību, kas nedziedina un nesamierina, bet vēl spēcīgāk ievaino un pretstata. Cilvēks ir tāds: gadās viņam meklēt laimi iznīcinot sevi, meklēt mieru ar karu un īpašumu iegūst zogot. Tomēr vienmēr meklē laimi, mieru un īpašumu, bet kļūdās līdzekļu izvēlē.” (Yves Congar).
Mācekļi palika uzticīgi šīm ierastajam problēmu risināšanas procesam, kas nedeva augļus. Tā nebija tikai mācekļu problēma, bet cilvēces nelaime, un tādā situācijā Dievs sūtīja savu Dēlu, lai Viņš dziedinātu cilvēkus. Kungs nepievērsās varas struktūrām, bet siržu struktūrām, jo tur redzēja īsto problēmu iemeslu. Jēzus izmantoja divus tēlus, lai paskaidrotu savu plānu cilvēkiem: biķeris un kristības, kas norāda uz Jēzus nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Kristīgā “karjera” ir pilnīgi atšķirīga no pasaules karjeras. Kristus norāda uz kalpošanu, ne tikai norāda, bet arī pats kalpo.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru