Apd 5, 12-16, II lieldienu laika svētdiena, C

Apd 5, 12-16

Pēteris un Jānis dziedina klibu ubagotāju 

Krāšņajos svētnīcas vārtos (Apd 3,1-10)

manuskripts no Francijas, 13.gs.

Lieldienu laiks ir jaunās Dieva tautas svētku laiks, jo Baznīcas noslēpums savus sākums smeļas no Pashas un tajā gūst savus spēkus. Ar savu pashālo upuri Kristus pulcināja savu tautu, kas iepriekš bija izkaisīta, veidoja to par vienu ģimeni, kuru uztur mīlestība un atdzīvina Svētais Gars. Baznīcas tēls, kas atklājas Lieldienu laika Dieva vārda liturģijā iepazīstina mūs ar Baznīcu, kas ir ciešā harmonijā ar Svētā Gara darbību. Tieši tāpēc Apustuļu Darbu grāmata ir īpaši vērtīga lasāmviela, kuru Lieldienu laika svētdienās lasām kā pirmo lasījumu. Otrajā Lieldienu svētdienā pirmais lasījums apkopo zīmju un brīnumu darbības augļus Baznīcas sākumā.

Apustuļu darbu grāmatas sākumā dzirdam Pētera sludināšanu un trīs tūkstošu cilvēku kristības, un pēc tam evaņģēlists Lūkas pievērsās tam kā ticīgie dzīvoja un kā veidoja savā starpā attiecības (Apd 2, 42-47). Šajā svētdienas lasījumā ir fragments no notikumiem, kuros darbojas Pēteris un Jānis un kā attiecas pret citiem (Apd 3,1-5,42). Vēsturiski skatoties tas ir pirmais apustuļu gads Jeruzālemē pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās, kuru Lūkas ļoti idealizē un apraksta kā laiku kurā ticīgajiem bija “vienprātība” (Apd 1,14; 2,46; 4,24; 5,12).

Pirmais, ko lasām šajā fragmentā, ir par brīnumiem un piezīmi par vietu - Sālamana kolonāde, kur kristieši mēdza pulcēties. Viņi bija jau izdalīti tautā kā atsevišķa grupa un ar tādu reputāciju, ka cilvēkos radās no vienas puses sajūta, ka viņiem nevar pievienoties, bet no otras - piepulcējās. Pateicoties daudzajām zīmēm Jeruzālemes iedzīvotāji cienīja apustuļus un viņu biedrus (Apd 5,12-13) un tas neļāva tik viegli ietekmīgajiem jūdiem vērsties pret viņiem (Apd 4,21; 5,26). Dziedināšanas kalpojums veicināja apustuļu autoritātes pieaugumu. Visdrīzāk apustuļi domāja, ka Jeruzālemes svētnīcā tiks atjaunots Izraelis un tāpēc sākotnēji tajā daudz uzturējās.

Pēc tam, kad Lūkas aprakstīja apustuļu autoritāti kopienas lokā: mācībā un ietekmē pār materiālajiem labumiem, nāvē un dzīvībā, tad tagad evaņģēlists parāda apustuļu publisko ietekmi. Viņu uzturējās Sālamana kolonādē svētnīcā un staigājot pa ielām. Sālamana kolonādē bija visai plaša pulcēšanās vieta, kas norāda, ka liela ticīgo grupa tur pulcējās kopā. Lūkas vēlējās uzsvērt, ka Pēteris un pārējie apustuļi bija patiesi divpadsmit Izraeļa cilšu vadītāji. Viņš mēģināja parādīt spriedzi starp bijību, kuru iedvesa apustuļi un nevēlēšanos viņiem tuvoties un pieskārties, bet tikai, “lai Pēterim garām ejot, kaut tikai viņa ēna skartu kādu no tiem.” (Apd 5,15). Senajā pasaulē cilvēki domāja, ka ēna ir savienota ir cilvēku. Piemēram, jūdu likumā atrunā gadījumu, ja kāda ēna pieskaras līķim, tad viņš kļūst nešķīsts tik pat cik pieskārtos tieši.

Kas varēja tie, kas neuzdrīkstējās pievienoties apustuļiem? Tas laikam nozīmēja, ka neviens liekulis vai neticīgais neuzdrīkstējās viņiem pievienoties, un īpaši pēc tam, kad Hananja un Safīra “izaicināja Svēto Garu” un izlikās (Apd 5,1-11). Tie, kam nebija problēmas ar izlikšanos un divkosību labprāt pievienojās apustuļiem. Dievs neļāva meļiem un liekuļiem pievienoties Baznīcai. Ātrais ticīgo skaita pieaugums bija raksturīgs pirmbaznīcai (Apd 2,41.47; 4,4; 6,1.7; 9,31). Zīmes un brīnumi apstiprināja, ka Dieva Vārds ir savas tautas vidū. Dievs veidoja Baznīcu neskatoties uz biedējošo atgadījumu ar Hananju un Safīru, jo Baznīca netiek veidota saskaņā ar reklāmas un mārketinga staratēģijām, kas piedāvā patīkamu produktu, bet harmonijā ar Dieva vārda spēku un Svēto Garu. Slikti viedokļi, bailes un vajāšanas nevar apturēt Dieva Garu, kurš vēlas glābt grēciniekus un atklāt viņiem Jēzu Kristu.

br. Jānis Savickis OFMCap