Jņ 2, 1-11
Nākamās divas svētdienas pārdomāsim Jēzus mesiānistiskās darbības sākumu. Iepriekšējā svētdienā svinējām Kunga Kristības svētkus, kad Jēzus uzsāka savu publisko darbību, bet tagad ir iespēja apskatīt dažus svarīgus šīs darbības aspektus. 20. janvāra svētdienā lasīsim Jāņa Evaņģēlija fragmentu par kāzām Galilejas Kānā. Šo notikumu bieži pārdomājam rožukroņa lūgšanā un saistībā ar Dievmāti, un tāpēc šoreiz iedziļināsimies šī fragmenta dziļajā sakramentālajā vēstī. Notikumu Kāna var saistīt ar Kunga Kristībām un attiecīgi arī uz mūsu kristībām. Pagājušajā svētdienā Jēzus lūdzās pirms kristībām, lai saņemtu Svēto Garu, Kānā Marija lūdza savam Dēlam vīna dāvanu, kas ielīksmo sirdi, ko var interpretēt arī kā Svēto Garu. Bez Gara cilvēka dzīve var būt garlaicīga, nospiedoša un vilšanās pilna, kā dzīve ar “pliku” ūdeni, kuram nav dziļuma un satura; bez Gara cilvēks nepieredz savas Dieva bērna tiesības. Vīns simbolizē dievišķību, gudrību un Vārdu, kurš māca, bet ūdens to, kas cēlies no zemes.
Jēzus Kristības un kāzas Kānā ir cieši saistītas, jo abi šie notikumi paplašina mūsu izpratni par Jēzus dievišķību. Kristībās Jēzus atklājās jūdiem un uzsāka savu misiju pasaulē, lai pestītu cilvēci. Jēzus Kristībās mēs varam jau ielūkoties Lieldienu un Vasarsvētku notikumos, kuros mēs svinam Kunga dzīves, nāves un mīlestības noslēpumus. Jēzus iegremdējās Jordānas ūdeņos tā, kā gāja cauri ciešanām un nāvei, un Viņa iziešana no ūdeņiem simbolizē augšāmcelšanos, bet balodis, kas nolaidās pār Viņu Svēto Garu, kuru Baznīca saņems Vasarsvētkos. Jēzus darbības sākumā varam iepazīties ar notikumu, kurā atklājas Kunga pārpilnība un dāsnums (Jņ 2, 1-12). Kāna bija maza pilsēta un ir kļuvusi par simbolu Kunga rūpēm par cilvēka dzīves piepildījumu un ļoti spēcīgi parāda kā mūžība ienāk ikdienā, un to pārveido. Tas ir tas, kas notika Kunga pashas notikumā un Kānas brīnums mums ļauj padziļināt vēsti, ko saņēmām Kunga kristībās un jo īpaši pashā. Jēzus vārdi “mana stunda” (2,4) pilnā nozīme Jāņa Evaņģēlijā tiek īstenota nāves un augšāmcelšanās notikumā. Kad šī lielā stunda tuvosies, Jēzus teiks: “Pienākusi stunda, lai Cilvēka Dēls tiktu pagodināts” (12,23).
Kāzām kurās bija klātesošs Jēzus draudēja pieticīgs noslēgums, jo bija beidzies vīns. Pārpilnība, kas saistīta ar Jēzus ienākšanu cilvēku dzīvēs un dažādās situācijās īstenojās vīna brīnumā. Jēzus kāzu viesiem dāvā vīnu pārpilnībā. Evaņģēlists pārsteidz lasītājus ar lielo vīna apjomu, ko rada Jēzus. Uzmanību varam pievērst vārdiem “piepildīja līdz malām” (2,7). Šie vārdi atklāj šī fragmenta mērķi un vēlas pateikt, ka Jēzus dāvana ir pārbagāta; Jēzus neierobežojās savās dāvanās, skrupulozi nemēra un neskopojās, līdzīgi kā sējējs no līdzības, kurš sēja uz dažādām augsnēm sēklu un lielu daļu zaudēja, tomēr nepārtrauca to darīt (Mt 13, 3-23; Mk 4, 3-9; Lk 8, 5-8). Kungs praktizēja to, ko sludināja: “Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru” (Lk 6,38). Jēzus piepildīja visus lielos traukus kādus viena varēja atrast! Līdzīgi Viņš uztic savus garīgos dārgumus mums, lai “mēs [tos] glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva” (2 Kor 4,7). “Māla trauki” atsauc atmiņā pēdējās svētdienas vārdus no Isaja grāmatas par aizlūzušās niedres nenolaušanu (42,3) - Kungs ir pacietīgs un smalkjūtīgs, un neskatoties uz mūsu trauslumu dāvā mums savus sakramentus nevis lai atgādinātu par mūsu vājumu, bet lai mūs celtu.
Ūdens trauki bija nepieciešami jūdu šķīstīšanās rituāliem dažādās ēdienreizēs - pirms ēšanas, tās laikā un pēc maltītes. Jēzus klātbūtne iesāka kaut ko jaunu. Šķīstīšanās rituāliem bija nepieciešams ūdens un nevis vīns. Vēl viena svarīga detaļa ir tā, ka tur bija “seši akmens trauki” jūdu šķīstīšanās rituāliem (Jņ 2,6); matemātiski skatoties skaitlis seši ir septiņi bez viens; seši ir nepilnīgs skaitlis, jo tam tikai nedaudz pietrūkst līdz pilnīgajam skaitlim -septiņi. Tādā veidā evaņģēlists Jānis mums parāda jūdaisma nepilnību, kura vietā nāk kaut kas pilnīgs. Tik ļoti pārāks kā vīns pār ūdeni, un ne tikai vienkārši vīns, bet vīns pārpilnībā. Jaunā dzīve nenesīs tikai uzlabotu dzīvi, bet dzīvi pārpilnībā. Lielās ūdens tilpnes ar vīnu parāda, ka Evaņģēlija jaunajam vīnam nav robežu. Kas ir viesis šajās kāzās? Katrs, kas pieņem kristības, lasa Evaņģēliju un piedalās Euharistijā. Kāzas Kānā notika īsi pirms jūdu pashas svētkiem (2, 13), un tas notika divus gadi pirms Pēdējā Vakarēdiena, kad Jēzus vīnu pārvērta savās asinīs. Vēl viena detaļa, ko pats Evaņģēlija fragments mums nepasaka, bet ir pamanāms, ja lasa tekstu pēc kārtas, ir tas, ka kopš Jēzus kristībām līdz Kānai paiet septiņas dienas. Jēzus šajā kontekstā ir kā jaunais Adams, bet Marija - Ieva, pateicoties kurai jaunā Adama darbība iesākas ar godību, septītajā dienā, kuru “Dievs svētīja un darīja to svētu” (Rad 2,3).
Tas, ko Jēzus paveica Kānas kāzās ir simbols tam, ko Viņš veiks ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās noslēpumā. Ūdens trauki simbolizē veco Ādamu, cilvēku nepilnību un grēcīgumu. Jēzus ņem šo veco ūdeni un pārveido to vīnā - pat ne jaunā ūdenī, bet pārveido par kaut ko pilnīgi jaunu. Vīns norāda uz atjaunošanos, aizrautību un uzmundrinājumu, un tas raksturo Svētā Gara darbību. Pārveidojot ūdeni vīnā Jēzus parāda savu godību, kas tiks piepildīta “Tēva valstībā, kur ticīgie dzers jauno vīnu - Kristus Asinis” (KBK 1335). Pēdējā Vakarēdienā Jēzus runāja par kādu svarīgāku mielastu: “Patiesi es jums saku, ka es jau vairs nedzeršu no šiem vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad es to no jauna dzeršu Dieva valstībā” (Mk 14,25). Jēzus saviem mācekļiem deva jauno vīnu, savas jaunās derības asinis.
Brīnumā mēs redzam kā Kristus atklāja savu vienotību ar cilvēkiem un ielūdz uz savu mielastu visus cilvēkus, jo sagatavotās dāvanas ir bagātīgas. Evaņģēlijā pieminētās vietas, kur ēdienreizes tiek norādīti konkrēti ēdieni (maize, vīns, zivis) un šīs vietas tiek interpretētas kā norādes uz Euharistiju, bet dažreiz gan Euharistija, gan arī kristības. Ūdens pārvēršana vīnā var norādīt uz kristībām un Euharistiju. Šajā stāstā var atrast norādes gan uz kristībām, gan Euharistiju, tomēr parasti Euharistija ir šī stāsta interpretācijas vadošais motīvs. Ja mēs domājam par kristību liturģiju, tad varam atcerēties, ka tajās ūdens arī tiek pasvētīts un brīnumainā veidā pārtop liturģijas laikā par pāri plūstošā kristību avotā, līdzīgi kā trauki, kuru bija pilni ar ūdeni. Kānas brīnums var norādīt vienlaicīgi uz abiem sakramentiem un norādīt uz pirmo kristiešu Euharistijas svinēšanas izpratni, kas bija cieši saistīta ar kristībām. Kungs arī šajā svētdienā aicina mūs nākt pie Viņa bagātajām dāvanām, pie pāri plūstošiem traukiem, lai mūsu iztukšotās dzīves piepildītu Svētais Gars.
br. Jānis Savickis OFMCap
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru