Lk 3, 15-16.21-22, Kunga Kristīšanas svētki

Lk 3, 15-16.21-22

Kunga Kristīšanas svētki noslēdz Kristus Piedzimšanas svētku laiku. Šie svētki ir jāuzlūko visu svētku kontekstā, kurus svinējām pēdējo nedēļu laikā: sākumā pieminējām Kristus piedzimšanas noslēpumu, kad Dieva Vārds iemājoja nabadzīgā Bētlemes pilsētā, Marijas un Jāzepa, un ganiņu ielenkumā; pēc tam pārdomājām Kunga Epifāniju, kad ar austrumu gudro starpniecību Mesija atklājās visām tautām. Starp šiem diviem lielajiem svētkiem svinējām vēl citas svarīgas dienas, un viss šis laiks un katra svētku diena pakāpeniski atklāja Iemiesoto Dieva Dēlu mums ticīgajiem. 13. janvārī Baznīca svin svētkus, kuros Jēzus atklājas Jordānas krastos Jānim Kristītājam un jūdu tautai. Šajā kristību notikumā Jēzus pirmo reizi, kā pieaudzis vīrietis, parādās publiskajā dzīves sfērā un ierodas pie Jāņa Kristītāja, jo līdz cilvēki “domāja” (Lk 3,15: dialogizomai - iekšēji dziļi spriest, domāt rūpīgi, argumentēt, sarunāties ar citiem, diskutēt, debatēt), ka Jānis ir mesija, valdīja zināma gaidīšanas spriedze, bet tagad visas neskaidrības zūd. 

Jēzus Jordānas upes krastos ieradās un parādīja savu lielo pazemību, ka ir gatavs piedalīties gandarīšanas rituālā kaut arī pats ir bez grēka. Visos iepriekšējos Kristus Piedzimšanas svētkos varējām redzēt Kunga pazemību pieņemot cilvēcisko eksistenci; līdzīgi kā Bētlemes nabadzībā un vienkāršībā Jēzus pazemojās, tāpat ir gatavs pieņemt kristības kopā ar visiem grēciniekiem. Jēzus visā savā darbībā kalpoja grēciniekiem un parādīja cik ļoti Dievs ir tuvu cilvēkiem. Šajos svētkos prieks par to, ka Kungs ir nācis mūsu vidū piepildās, un uzsākas Viņa publiskās dzīves laiks, kuru pārdomājām pārējā liturģiskā gada laikā. Jēzus publiskās dzīves ceļa galvenie motīvi tiek iezīmēti šajā pirmajā Kunga dzīves posmā, ko pārdomājām Ziemassvētku laikā, kad varam iepazīties ar norādēm, ka Mesijai būs jāiet pazemojumu un pazemības ceļš, lai īstenotu Dievu pestīšanas plānu līdz pat krusta nāvei. 

Jēzus nostājās grēcinieku pusē un tādā veidā izrādot viņiem Dieva labvēlību, un iedrošina mūsu atgriešanās centienus. Jēzus kristības norāda uz Kunga Pashu, kuras laikā Dieva Dēla meklējumi, lai atrastu pazudušos ļaudis sasniedza kulmināciju - Kunga tika iegremdēts nāvē. Evaņģēlists Lūkas cenšas īpaši uzsvērt šo Jēzus solidaritāti ar grēciniekiem. Jēzus personu evaņģēlists parāda saistībā ar visu cilvēci (Lk 3, 23-38); kā to, kas cēlies no Ādama (3, 38) un ir jaunais Ādams: “Pirmais cilvēks Ādams kļuva dzīva dvēsele, pēdējais Ādams - atdzīvinātājs Gars.” (1 Kor 15, 45; skat. Rom 5,14). Jēzus solidarizējās ar visiem cilvēkiem Svētā Gara spēkā, kuru saņēma lūgšanā (Lk 3, 21). Lūgšana ir svarīga tāpēc, ka nevar izprast Dievu un Viņa darbību no “ārienes”: “Jo Viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam” (Apd 17,28). Gars ir tas, kas ļauj redzēt visu šo notikumu dziļumu.

Jēzus kristības arī atklāj kāda bija pirmo kristiešu viena no svarīgākajām kristību izpratnēm. Caur kristībām katrs ticīgais kļūst par iemīļoto Dieva bērnu (3, 22), kurš neatmet grēka aptraipītu cilvēku, bet gan pietuvojas viņam, lai pestītu no grēka. Jēzus vienlaicīgi pieņemot kristības ar grēciniekiem arī norāda uz kristību sabiedrisko raksturu, kurā mēs kļūstam par brāļiem un māsām Kristū. Jēzus kristoties parāda savu vienotību ar tautu, kas piedzīvo atgriešanos un jau šajā savā pirmajā publiskajā darbībā parāda, ka pieņem kristības par savu tautu, uzņemas tautas grēkus. Jēzus kalpojošā nostāja tiek skaidri iezīmēt: būt priekš citiem. Tāda bija visa Viņa dzīve. 

Jēzus kristībās varam nolasīt visu Viņa dzīves programmu, un līdzīgi tas ir ar mūsu kristībām, kas iezīmē mūsu kristīgās dzīves sākumu. Kristības nav maza un privāta dievbijības forma, bet pirmais un fundamentālais sakraments. Svētais Gars nāk pār katehumenu tāpat kā pār Jēzu, un dod savu spēku, kad iegremdēšanās nāvē šķiet biedējoša un krusts ir traucēklis un izsauc pretestību; Svētais Gars nāk lūgšanā, kad nezinām kā lūgties un neizprotam savu dzīvi Kristus perspektīvā, neprotam to visu salikt pa plauktiņiem un vairāk domājam par neskaidro un noslēpumiem nekā par to, ka Kunga ir uzsācis lielu atjaunošanas darbu mūsos. “Kristība ir ticības sakraments.Taču ticībai vajadzīga ticīgo kopiena. Katrs ticīgais ticēt var vienīgi Baznīcas ticības kontekstā. Ticība, kas nepieciešama, lai saņemtu Kristību, vēl nav pilnīga un nobriedusi ticība, bet gan tās iesākums, kuru ticīgais ir aicināts attīstīt” (KBK 1253). 

br. Jānis Savickis OFMCap